Filmas galvenā varone ir dumpinieciskā Anastasija, kura ir pārliecināta, ka viņai nekādi adoptētāji nav vajadzīgi. Kad meitene uzzina savas bioloģiskās mātes Allas atrašanās vietu, Anastasija nolemj darīt visu, lai atjaunotu kontaktu un iemantotu mammas mīlestību. Savukārt Anastasijas mazā māsa Diāna nevar vien sagaidīt, kad varēs dzīvot jaunajā amerikāņu ģimenē. Adopcijas procesā māsas nešķir, un Anastasijai būs jāpieņem lēmums – palikt Latvijā kopā ar savu īsto māti vai doties pretim jaunai dzīvei Amerikā.

Filmas stāsts balstās patiesos notikumos. Pastāsti, kā radās ideja uzņemt filmu “Māsas”?

Ideja brīnumainā veidā vienkārši atnāca. Sākotnēji es vēlējos veidot dokumentālo filmu – atrast kādu bērnunama bērnu un sekot līdzi, kā viņa dzīve transformējas, kad viņš tiek adoptēts un nonāk ģimenē. Tā nu es sāku meklēt šādu stāstu, jo mums Latvijā bērnunamos vēl arvien ir apmēram tūkstoš bērnu, tāpēc stāstu vajadzētu varēt atrast, un atradu arī – par pusaugu brāli un māsu, kurus vēlējās adoptēt amerikāņu ģimene. Tomēr sapratām, ka veidot dokumentālu gabalu ir pārāk sarežģīti un dažādu ētisku apsvērumu dēļ tas vienkārši nebūtu iespējams, jo Latvijā gan adopcijas fakts, gan tas, ka bērns atrodas bērnunamā, tiek aizsargāts ar likumu. Respektīvi, es varētu filmēt, bet bez bērnu sejām. Šķita, ka no šī stāsta jāveido spēles kino, un, manuprāt, patiesībā ļoti labi, ka apstākļi mūs aizveda tur, kur aizveda, jo es varēju izstāstīt ne vien šo konkrēto stāstu, bet, aptaujājot daudzus citus bērnunama bērnus, audzinātājas un adoptētāju vecākus, es savācu lielu, lielu informācijas lauku, no kā, balstoties uz pirmatnējo stāstu, apvienoju arī daudzus mazākus, citas pieredzes stāstus.