Ir liela neapmierinātība ar nodokļu likumu grozījumiem un papildinājumiem, ko rakstīja FM ierēdņi un sprieda Budžeta komisijas deputāti, kuriem par uzņēmējdarbību un tautsaimniecību ir tikai teorētisks priekšstats vai priekšstats sīkbodnieka līmenī, kā arī izpratne par radošo darbību analoģiska Krievijas 1917. gada revolucionārējošā lumpenproletariāta un matroža žeļezņaka izpratnei par mākslu, kas robežojās ar to, ka gleznas krāsnī deg labi. Un kultūras ministrs, kā tāds kauna traips, to visu norija.
Par spīti LDDK, LTRK, nozaru uzņēmēju asociāciju protestiem, posteņu visziņi un bruņinieki uzskatīja, ka labāk zina, kā uzņēmēji strādā un pelna.
Palasot komentārus par Brektes ugunsmūra apgleznojumu, var saprast, ka ar vizuālās mākslas izglītību atpaliekam no pirmskara izglītības, jo nemākam atšķirt “nepatīk” no profesionālās varēšanas.
Man nepatīk Tabakas gleznas, bet viņas profesionālo līmeni nekad neesmu apšaubījis. Tas viss attiecas uz IZM ierēdņiem, kas savā viszinībā sastādīja mācību saturu skolām, jo rezultāts ir matrozis žeļezņaks, kas ar Rembranta gleznu kurina krāsni. Tāpat par senu IZM brāķi var uzskatīt jau minētos nodokļu likumu grozījumus.
Tas diemžēl notiek visās jomās, jo posteņpāvesti ir nedzirdīgi un savā diletantiskajā uzpūtībā tiešām sevi uzskata par ģēnijiem, kas var nedzirdēt jomu profesionāļus, ignorēt zinātnisko un biznesa periodiku. Visam sekas ir ilglaicīgi IZM diletantu bojātā izglītība, kas ir rezultējusies faktus no viedokļiem atšķirt nespējīgā paaudzē, kas tagad savā visvarenībā māca jauno paaudzi un kopā ar pārējiem posteņu visziņiem raksta likumus, rada viedokļus, kas lēmumos prevalē pār faktiem. Nav jābrīnās par antivakseru parādīšanos, kažokādu apkarotājiem, ģimenes definēšanas precizēšanas griboņiem, vegāniem un citu jomu sektantiem. Tas viss tomēr ir izglītotības jautājums, un tur IZM strādā pēc inerces no pagājušā gadsimta vidus – slikta sekmība, pazemināsim prasības - slikta sekmība, pazemināsim prasības - ... slikta sekmība, pazemināsim prasības, kas pa kalniņu lejiņā ir noslidinājis izglītību līdz šodienai, kad uzņēmēji sāk nopietni meklēt alternatīvus ceļus, lai vispār nepaliktu bez kvalificēta darbaspēka. Vēl nopietnākas sekas ir valsts attiecības ar zinātni, jo zinātnes nolikšana pārpalikuma kastītē nozīmē radošā potenciāla zaudēšanu, izglītības kardinālu pasliktināšanos un tautsaimniecības attīstības samazināšanos.