Tā var palūgt kādu uzrakstīt beisbola vai kriketa spēles noteikumus un pēc tam gaidīt, ka spēli tiešām sakarīgi, nezaudējot spēles ideju, nospēlēs pēc šiem noteikumiem. To diemžēl daudzviet pasaulē, bet Latvijā pārmērīgi, dara gan izpildvara, gan likumdevējs, jo

katrs politiķis un ierēdnis, kas ticis savā postenī, uzskata, ka pats postenis viņam ir piešķīris pāvesta nemaldīgumu un universālā prāta spējas.

Pat PSRS laikā bija paruna – es priekšnieks, tu muļķis; tu priekšnieks, es muļķis -, kas šodien nav zaudējusi aktualitāti.

Ja paskatāmies vadošo ziņu portālu un citu vietņu komentāros, tad pārņem pārliecība, ka komentētāji skolā nav gājuši, bet, kad paklausās ministriju ierēdņus vai lielāko daļu deputātu, tad pastiprinās pārliecība par posteņa ietekmi uz galvu.

Liela daļa Latvijas likumu un citu normatīvo aktu ir sarakstīti kā Amazones indiāņiem, jo, piemēram, Augstskolu likuma grozījumus rakstīja gan IZM, bez atbilstošas augstskolu dzīves pazīšanas un reālas zinātnes attīstības principu pazīšanas, gan Saeimas komisija, kur Saeimas komisijas koalīcijas vairākums noraidīja to pāris deputātu priekšlikumus, kas tiešām pazina augstskolu darbu un zinātnes procesus. Noraidīja tāpēc, ka realitāti nepazina, bet uzskatīja, ka viņu vairākuma sniegtais priekšstats un koalītiskā pārliecība par īstenību ir pareizāki. Vairākums sadedzināja Džordano Bruno, bet vai viņiem bija taisnība? Te nu ir demokrātijas vājā vieta – pie nepietiekamas sabiedrības izglītotības sanāk nepiedodamas kļūdas.

Ir liela neapmierinātība ar nodokļu likumu grozījumiem un papildinājumiem, ko rakstīja FM ierēdņi un sprieda Budžeta komisijas deputāti, kuriem par uzņēmējdarbību un tautsaimniecību ir tikai teorētisks priekšstats vai priekšstats sīkbodnieka līmenī, kā arī izpratne par radošo darbību analoģiska Krievijas 1917. gada revolucionārējošā lumpenproletariāta un matroža žeļezņaka izpratnei par mākslu, kas robežojās ar to, ka gleznas krāsnī deg labi. Un kultūras ministrs, kā tāds kauna traips, to visu norija.

Par spīti LDDK, LTRK, nozaru uzņēmēju asociāciju protestiem, posteņu visziņi un bruņinieki uzskatīja, ka labāk zina, kā uzņēmēji strādā un pelna.

Palasot komentārus par Brektes ugunsmūra apgleznojumu, var saprast, ka ar vizuālās mākslas izglītību atpaliekam no pirmskara izglītības, jo nemākam atšķirt “nepatīk” no profesionālās varēšanas.

Man nepatīk Tabakas gleznas, bet viņas profesionālo līmeni nekad neesmu apšaubījis. Tas viss attiecas uz IZM ierēdņiem, kas savā viszinībā sastādīja mācību saturu skolām, jo rezultāts ir matrozis žeļezņaks, kas ar Rembranta gleznu kurina krāsni. Tāpat par senu IZM brāķi var uzskatīt jau minētos nodokļu likumu grozījumus.

Tas diemžēl notiek visās jomās, jo posteņpāvesti ir nedzirdīgi un savā diletantiskajā uzpūtībā tiešām sevi uzskata par ģēnijiem, kas var nedzirdēt jomu profesionāļus, ignorēt zinātnisko un biznesa periodiku. Visam sekas ir ilglaicīgi IZM diletantu bojātā izglītība, kas ir rezultējusies faktus no viedokļiem atšķirt nespējīgā paaudzē, kas tagad savā visvarenībā māca jauno paaudzi un kopā ar pārējiem posteņu visziņiem raksta likumus, rada viedokļus, kas lēmumos prevalē pār faktiem. Nav jābrīnās par antivakseru parādīšanos, kažokādu apkarotājiem, ģimenes definēšanas precizēšanas griboņiem, vegāniem un citu jomu sektantiem. Tas viss tomēr ir izglītotības jautājums, un tur IZM strādā pēc inerces no pagājušā gadsimta vidus – slikta sekmība, pazemināsim prasības - slikta sekmība, pazemināsim prasības - ... slikta sekmība, pazemināsim prasības, kas pa kalniņu lejiņā ir noslidinājis izglītību līdz šodienai, kad uzņēmēji sāk nopietni meklēt alternatīvus ceļus, lai vispār nepaliktu bez kvalificēta darbasp­ēka. Vēl nopietnākas sekas ir valsts attiecības ar zinātni, jo zinātnes nolikšana pārpalikuma kastītē nozīmē radošā potenciāla zaudēšanu, izglītības kardinālu pasliktināšanos un tautsaimniecības attīstības samazināšanos.

Ja varam lasīt komentāros, ka LZA aicinājums ir uzpirktu zinātnieku vai viltus zinātnieku produkts, tad tālāk vairs nav kur noslīdēt. Tagad ir jāsāk saprast, ka mazizglītotie, uzpūtīgie posteņu visziņi liks stabiņus, kur un kā grib, prasīs nodokļus, kā ienāks prātā, liks mācīties skolās pat Korānu, ja izdomās, ka tā vajag. Tāpat var sagribēt nodedzināt mākslas muzeja kolekciju un gleznotājus piespiest strādāt par krāsotājiem uz jaunbūvēm. To tagad prasa (pēc komentāru skaita) pūlis.

Sekojot attīstības tendencēm, muzeju degšana, vizuālo mākslinieku, komponistu, rakstnieku, keramiķu, komponistu un zinātnieku masveida emigrācija, valodas pagrimums un pilnīga telefonburbuļu pārvalde ir dabiskas sekas, nevis uzburta šausmu grāmata. Pietiek paskatīties video par grautiņiem ASV, kur gāza nost pieminekļus, un Taliban izdarībām Afganistānā. Ir jāsāk prasīt no MK un Saeimas pakļaušanās ekspertiem, nevis posteņdiletantiem. Ir ļoti jādomā, par ko balsosim vēlēšanās – par posteņdiletantiem vai par ekspertiem.