Tas ir liels skandāls, jo radošie tiek iebāzti vienā maisā ar mikrouzņēmuma režīma legālā statusa izmantotājiem sliktā, bet valsts iedibinātā versijā. Vislielākajās nepatikšanās ir tiešām radošas personas, kas rada paliekošas vērtības - vizuālās mākslas pārstāvji, komponisti, rakstnieki, fotogrāfi un lietišķās mākslas pārstāvji, kā arī zinātnieki, kas veic izgudrojumus un pētniecības darbus ārpus atalgota darba. Ir arī bažas par autortiesību apdraudējumu "mīļā" VID ietekmē.

Autoratlīdzības līguma vietā, ja autors nav AKKA/LAA vai līdzīgas organizācijas klients, autoram jāslēdz darba vai uzņēmuma līgums atlīdzības saņemšanai pat par jau sen izveidotu darbu. Tas ir aicinājums uz dokumenta viltošanu, jo ir jāslēdz līgums par lietas izgatavošanu, kas jau sen ir gatava.

Šodien tiek demonizēti mākslinieki un arī mikrouzņēmēji kā nodokļu nemaksātāji, bet viņi ir maksājuši nodokļus atļautajā režīmā.

Netiek ņemts vērā radošo personu zemais ienākumu līmenis un viņu ienākumu neregularitāte. Neievēro arī to, ka radošās personas veic savu darbu eksponēšanu sabiedrībai bez maksas, paši tērējot šim nolūkam personīgos līdzekļus. Vēl tiek izmantots tas, ka izglītības saturā ir ļoti maz par radošu darbību un tās vērtēšanu. Šā apstākļa dēļ sabiedrībā prevalē viedoklis, ka radošās personas dzīvo uz citu rēķina un rada nevienam nevajadzīgus darbus. Tās pašas nievas ir arī dzirdējuši un lasījuši pat pasaulē zināmi Latvijas zinātnieki. Pie visa ir vainīgas iepriekšējās un šodienas valdības, kas savlaicīgi nespēja mainīt noteikumus, kā arī mediji, kas negribēja izpētīt situāciju pilnībā.

Tagad izskatās, ka ir valdības uzņemts kurss iznīcināt radošu darbību ar saukli "gādāsim par radošo sociālo aizsardzību", kas īstenībā izvēršas par radošu personu stumšanu nākotnes sociālā spilvena vārdā šodien dzīvot nabadzībā. Uz radošās personas statusa par spīti likumam (Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likums) iznīcināšanu norāda Reira izteikumi par sociālo korekciju un Jaunzemes izteikumi par radošo darbu kā hobiju, kas ir jāatmet, lai nodarbotos ar derīgu darbu. Tā ir jau filozofija valsts līmenī, jo to proponē augstas valsts amatpersonas.

Tātad ar valsts muti tiek pateikts, ka jūsu radošais darbs nav vajadzīgs.

Tik tālu esam tikuši, ka to, ko nevarēja pilnībā realizēt Stučkas komunistu valdība 1919. gadā, Latvijā sekmīgi paveiks šī valdība. Tolaik visi radošie tika nodēvēti par buržujiem vai viņu pakalpiņiem. Krievijā tolaik boļševiku kūdīts pūlis iznīcināja mākslas vērtības, bet radošās personas kopā ar buržujiem likvidēja vai iedzina galējā nabadzībā. Šodien saukļi tie paši, pūli noskaņo līdzīgi un rezultāti būs līdzīgi. Kalpošanas buržujiem vietā tiek pārmesta nodokļu nemaksāšana.

Vēl visam var pielikt klāt, ka VID dokumentos un sarunās lietotā leksika atgādina suahili vai citu pupu valodu, ko neviens VID iekšienē nedzīvojošs nevar saprast. Ir pat tādi kuriozi, kad personas, kas piedalījušās nodokļu likumu rakstīšanā, nevar saprast VID kalambūrus. Šī tēma ir tikusi vairākkārt apspriesta, bet ir maz kas mainīts.

Prezidenta kungs jau sen minēja, ka ir kļūdas, kas ir jālabo. Radošās savienības, LDDK un LTRK arī tam pievienojas, bet Reiram un Jaunzemei tas ir kā pīlei ūdens. Interesanti, kā tas savietojams ar ES nostādnēm un jau Latvijā pieņemto Radošo personu statusa un profesionālo radošo organizāciju likumu?