Igo atklāti par smago autoavāriju

Viena no tām bija jaunībā, kad dziedātājs nokrita no 14 metru augstuma. "Es biju atgriezies no Viļņas, tur kā reiz bija noticis rokfestivāls, kurā biju ieguvis ļoti augstu novērtējumu, spēlējot vijoli un dziedot, tā varbūt pat bija pirmā vieta. Es Liepājā pārvietojos pusmetru virs zemes, jo likās, ka nu jau viss ir sasniegts. Tā es tur staigāju no vienas alus mucas pie otras. Es tāds līksms tur biju kādu dienu varbūt, un tad bija skaidrs, ka man pa pēdām nāk Agra, mana pirmā sieva. Kaut kur kāds mani nostučīja. Metalurga kultūras namā mums bija mēģinājumu istaba. Es tā kā pamukdams uzgāju augšā pa kāpnēm, kamēr uz skatuves spēlēja grupa "Credo". Tad, kad koncerts bija beidzies, es pa maliņu aizgāju līdz vidum un pēkšņi ieraugu, ka tur stāv Agra, kas saka: Iguci, ejam mājās. Es kaut kā gāju pa taisno pie viņas, nevis pa maliņu.

Pēc pāris soļiem es izkritu cauri piekaramajiem griestiem.

Pēc kritiena es prasīju, kur ir tas fotogrāfs, jo šito skatu vajag iemūžināt. Re ku es te nevaru paiet pēkšņi. Man slimnīcā uzlika ģipsi līdz gurnam," kanāla 360TV raidījumā "Pasaki to skaļi" stāsta Igo. Viņš smejoties piebilst, ka tāpat kā "gulošais" šmaucis projām, lai varētu būt uz skatuves, un viņu pieķērusi medmāsiņa.

Ap divtūkstošo gadu Igo iekļuva autoavārijā, kas, viņa vārdiem, bija vairāk dramatiska, nevis traģiska, jo neviens negāja bojā: "Tā bija soli no tā, kā tu saki, ka varēja būt traģiska. Atbalsts, ko es jutu diendienā ik stundas no pazīstamiem un arī pavisam nepazīstamiem cilvēkiem... Pirmais koncerts bija pēc četriem mēnešiem. Pirms tam mēs divas dienas bijām mēģinājuši Vaivaru centrā, bija atvesta skaņu tehnika. Principā es sapratu, ka varēšu nodziedāt koncertu. Mēs ar draugiem, protams, ārsta pavadījumā, devāmies uz Olaini, kur es sniedzu to koncertu, ko biju palicis "parādā" saviem klausītājiem.

Tā bija man pašam zīme sev, ka es esmu atpakaļ, būšu atpakaļ.

Šis koncerts notika, mani uzstiepa ceturtajā stāvā, aizvilka aizkarus, nosēdināja uz bāra krēsla. [..] Divas nedēļas pēc šā koncerta es cēlos no gultas un mācījos staigāt."

Uz jautājumu, vai pēc četrām komā pavadītajām dienām viņš palika citādāks, mūziķis atbild šādi: "Es domāju, ka tā sajūta ir drīzāk citiem. Bija arī pietiekami ilgs laiks, kad es runāju jocīgas lietas, un es domāju, ka pēc tādām traumām tas ir dabiski, jo savu lomu spēlēja arī medikamenti. Es pieļauju, ka varēju divus trīs teikumus būt kā pazīstamais Igo, bet tad pēkšņi kas cits - pag, pag, nav īsti labi. Bet diemžēl mums ir jāsadzīvo ne tikai ar citiem, bet arī ar sevi."