Leģenda par Matu Hari lielā mērā tika radīta tiesas procesā Pirmā pasaules kara laikā Francijā, un vēlākajos gados populārajā kultūrā stāsts par teju mītiskām pavedināšanas spējām apveltīto spiedzi kļuva vēl izpušķotāks. Matas Hari valdzinājums nav zudis arī mūsdienās, un 2017. gadā ar vērienu iznāca Krievijā, Ukrainā un Portugālē filmētais seriāls "Mata Hari", kas skatāms LMT Viedtelevīzijā.

"Man šķiet, ka mūsdienu skatītāji līdz galam nezina, kas patiesībā bija Mata Hari," seriāla iznākšanas laikā sacīja galvenās lomas tēlotāja, franču aktrise Vaina Džokante. "Viņas tēls apvīts ar daudzām un dažādām fantāzijām." 

Tā tas patiešām ir. Kuri sabiedrībā ieskaņojušies priekšstati par Matu Hari ir tikai mīti? Un kāda ir patiesība?

Mata Hari ir pseidonīms. Matas Hari īstais vārds bija Mārgareta Ģertrūde Zelle, un viņa 1876.gadā piedzima Leuvardenā, Nīderlandē. Lai arī viņai nereti tiek piedēvēta ebreju, malaiziešu vai indonēziešu izcelsme (šādas leģendas savulaik uzturēja pati Mata Hari), tā nav taisnība. Bērnību viņa aizvadīja pārticībā, taču, kad Mārgareta bija pusaudze, viņas ģimene kļuva nabadzīga, kam sekoja vecāku šķiršanās. 

18 gadu vecumā Mārgareta atsaucās armijas kapteiņa Rūdolfa Makleoda precību sludinājumam un pārcēlās uz nīderlandiešu koloniju tagadējā Indonēzijā. Mārgareta dzemdēja divus bērnus - puiku un meiteni, taču dēls agrā bērnībā gāja bojā. Rūdolfs daudz dzēra un bija vardarbīgs. Laulība bija nelaimīga. Mārgareta uz laiku pameta vīru un nodevās indonēziešu kultūras studēšanai, tai skaitā mācoties arī dejas. 1897.gadā vēstulē radiem Nīderlandē viņa pirmoreiz pieminēja savu pseidonīmu Mata Hari jeb "dienas acs".

Mārgareta un Rūdolfs pašķīrās 1902.gadā, bet vēl pēc četriem gadiem laulība tika oficiāli šķirta. Meita galu galā palika dzīvot pie tēva, savukārt Mārgareta pārcēlās uz Parīzi, kur mēģināja atrast savu vietu zem saules. Tas viņai izdevās ar uzviju. Mata Hari kļuva pazīstama ar eksotiskajām dejām, lēni un pavedinoši kārtu pa kārtai nometot austrumnieciskos plīvurus, kuros bija ietērpusies. Lai intriga būtu vēl lielāka, viņa uzdevās par javiešu princesi. Mata Hari sāka apgrozīties sabiedrības augstajās aprindās un kļuva par ietekmīgu vīriešu mīļāko, taču Pirmā pasaules kara notikumu fonā viņa piesaistīja arī Francijas un Vācijas izlūkdienestu uzmanību. Abu valstu dienesti centās savaņģot Matu Hari - vācieši tāpēc, ka dejotāja apgrozījās starp Eiropā ietekmīgiem cilvēkiem, kamēr franči, iespējams, gribēja viņu atklāt kā Vācijas dubultaģenti.

Mata Hari nebija veiksmīga spiedze. Liktenīgā sieviete, neatvairāma pavedinātāja un bezbailīga spiedze - populārajā kultūrā Mata Hari ir teju supersieviete. Tomēr ar īstu spiegošanu viņa nodarbojās tikai vienreiz, Madridē savaldzinot vācu virsnieku un mēģinot no viņa iegūt informāciju, taču neko jaunu tā arī nenoskaidroja.

Francijas valdība apgalvoja, ka viņas spiegošana Vācijas labā novedusi pie neskaitāmām sabiedroto karavīru nāvēm Pirmajā pasaules karā. Mata Hari pieņēma naudu no Vācijas izlūkdienestiem, taču pretī tie saņēma vien ziņas no laikrakstiem un maznozīmīgas baumas par franču sabiedrības krējuma seksuālajām avantūrām.

2017.gadā, kad kopš Matai Hari izpildītā nāvessoda bija apritējuši simt gadi, Francija publiskoja Matas Hari tiesas dokumentus, kuri līdz tam bija noslepenoti. Tajā pašā gadā Frīzu muzejs  Matas Hari dzimtajā Leuvardenā atklāja izstādi, kurā bija apskatāmas ne vien viņas rotaslietas un deju tērpi, bet arī personiskā korespondence, dienasgrāmatas un ar tiesu saistītie dokumenti. Tajos atklājas citāda Mata Hari.

Spiedzes-pavedinātājas tēls tika uzburts tiesas procesa laikā un vēlākajos gadu desmitos. 1917.gada februārī Francijas varasiestādes arestēja Matu Hari un apsūdzēja viņu spiegošanā. Astoņus mēnešus vēlāk viņai tika izpildīts nāvessods nošaujot. 

Žurnālisti un vēsturnieki, kuri iepazinušies ar atslepenotajiem dokumentiem un atklātībā nonākušajām personiskajām vēstulēm, norāda - lielā mērā tie attaisno Matu Hari.

Kara gadu saspīlētajā atmosfērā skandalozā dejotāja, kura uzspļāva sabiedrībā pieņemtajām normām, bija lieliski piemērota grēkāža lomai, lai kara plosītajā Francijā novērstu sabiedrības domas no milzīgā kritušo skaita, norāda "The Washington Post" žurnāliste Reičela Sīgela. Baumas visaugstāko vilni sita pēc Matas Hari nāves, īpaši pēc tam, kad 30. gados viņas dzīvesstāsts tika uzvests Holivudas filmā ar Grētu Garbo galvenajā lomā. Filma daļēji bija balstīta uz patiesiem notikumiem, daļēji - izdomājumiem.

Matas Hari tiesas procesā, kas notika aiz slēgtām durvīm, prokurors vainoja spiedzi 50 000 franču karavīru bojāejā. Taču "neviens tā arī neidentificēja kādu konkrētu sakāvi vai informācijas noplūdi, kurā viņa būtu vainojama", grāmatā Femme Fatale: Love, Lies, and the Unknown Life of Mata Hari ("Liktenīgā sieviete: Matas Hari mīlestība, meli un nezināmā dzīve") raksta antropoloģe Peta Šipmane.

Mata Hari armijas virsnieku sabiedrībā bija uzturējusies gandrīz desmit gadus pirms kara sākuma. "Viņa bija radusi runāt ar virsniekiem, iziet ar viņiem sabiedrībā, dejot, dzīvot kopā," stāsta Frīzu muzeja izstādes kurators Hanss Grēnevegs. "Taču kara laikā viss mainījās, un virsnieki, kurus viņa tik ļoti mīlēja, tobrīd nostādīja viņu nelāgā situācijā. Tolaik viņai to droši vien bija grūti apjēgt."

Viens no Matas Hari mīļākajiem - vācu militārais atašejs Arnolds Kalle - viņu nodeva. Kalle šifrētā ziņā Berlīnei aprakstīja, ka vācu spiedze ar segvārdu H-21, kuras biogrāfija sakrita ar Matas Hari neparasto dzīvesstāstu, esot sniegusi ļoti noderīgu informāciju. Kalle izmantoja šifru, par kuru Vācijas izlūkdienestiem bija zināms, ka frančiem to jau izdevies uzlauzt. 

Grēnevegs norāda, ka spiegošana nav vienīgā Matas Hari dzīves epizode, kas apaugusi ar izpušķojumiem. Tā ir taisnība, ka nāvessoda izpildes laikā Matas Hari acis nebija aizsietas un viņa sagaidīja nāvi, skatoties uz saviem slepkavām. Taču viņa neraidīja nāvessoda izpildītāju virzienā gaisa skūpstu, kā vēsta leģendas.

Raksts tapis sadarbībā ar "LMT Viedtelevīziju".