Tieši viņš bijis iniciators kultūrvēsturiskā izdevuma “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” tapšanai, kas iznāca pirms gada. Intervijā, kas tapusi speciāli TVNET, sadarbībā ar lasīšanas veicināšanas projektu “Bibliotēka”, Valērijs Belokoņs dalās pārdomās par to, kādēļ šāda izdevuma radīšana bija nepieciešama.

Kā jūs un Ramona Umblija nonācāt līdz idejai par izdevumu “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā”?

Esmu dzirdējis, ka labas idejas vienlaikus ienāk prātā vairākiem cilvēkiem, un man palaimējās, ka biju viens no tiem, kuriem radās doma izdot grāmatu par Latvijā reģistrētajiem dzimtu ģerboņiem. Nevaru apgalvot, ka biju vienīgais iniciators – drīzāk viens no. Kad sāku runāt par šo ideju ar Ramonu Umbliju, mākslas vēsturnieci, sapratu, ka šī doma ir klātesoša arī viņai. Tā ieguvu pilnīgu pārliecību, un nolēmu, ka projekts noteikti ir jāsāk.

Jūs finansējāt izdevuma tapšanas projektu. Kāpēc?

Pirmkārt, es ļoti mīlu grāmatas. Otrkārt, manī mīt vēlme pēc tā, lai cilvēki vairāk apzinātos būtisku mūsu katra uzdevumu, varētu pat teikt pienākumu: stiprināt un attīstīt savas ģimenes, dzimtas, pilsētas un valstis. Ģerbonis ir viens no instrumentiem, caur ko to darīt. Treškārt, satiekot tik daudz līdzīgi domājošo, kuri bija gatavi strādāt šī mērķa vārdā, es sapratu, ka ideja nav nejauša. Cilvēki domāja tieši tāpat kā es, un es domāju tāpat kā citi cilvēki.

Kas no izdevuma sagatavošanas procesa atmiņā palicis visspilgtāk?

Tik apjomīgā procesā spilgtu mirkļu, protams, ir daudz. No tiem vieni ir vairāk ārēji redzami, bet citi – izjūtami iekšēji. Viens no mazāk ārēji redzamajiem notikumiem bija brīdis, kad man sirdī nobrieda doma, ka tādam projektam ir jābūt – par to es biju ļoti izbrīnīts un priecīgs. Cits, vairāk ārēji redzams notikums bija ierašanās uz pirmo darba tikšanos. Mani pārsteidza tas, cik daudz cilvēku bija atnākuši, cik daudzi man jau idejas sākumā bija noticējuši un vēlējās būt daļa no šī projekta. Tas bija saviļņojoši.

Ar daļu no izdevuma veidošanas komandas esam tikušies, un lasītājiem ir bijusi iespēja uzzināt gana daudz par ģerboņu izveides procesu, par mākslinieku un heraldikas speciālistu redzējumu. Gribētos dzirdēt jūsu domas par to, kas ir ģerbonis vērtību līmenī.

Redziet, pamatā mēs domājam, ka vēsturi var rakstīt, izmantojot tikai vārdus. Tas nav līdz galam precīzi, jo ir lietas, kuras nevar aprakstīt ar vārdiem. Ģerboņi ir vēstures liecība, fiksēta oriģinālā veidā – bezvārdu formā. Izdevumā ir apkopoti ģerboņi, kas ataino dzimtu vēsturi, un šī vēsture ir nepieciešama mums visiem.

Ģerboņos mēs redzam mākslu un arī sava veida sastingušu simbolu melodiju. Šī kombinācija paplašina mūsu uzskatus par pasauli. Ir jāsaprot, ka ģerbonis ir ļoti būtiska daļa attīstības procesa raksturošanā – tie attēlo, kā Latvija ir attīstījusies pasaulē. Tā ir neatņemama cilvēces kultūras sastāvdaļa. To nedrīkst aizmirst. Ģerboņi ir kā teātris, kā grāmata – tie nedrīkst pazust, to veidošanas tradīcijas noteikti ir jāsaglabā. Tiem būtu jāglabājas gan ikviena individuālajā, gan mūsu visu kolektīvajā atmiņā. Nedrīkst aizmirst vēsturi. Vēsture nav vienkāršs pieredzes un kļūdu ceļš – tā ir zvaigzne, kura norāda ceļu, pa kuru mums jāiet.

Un tādā individuālā līmenī, kāpēc cilvēkam varētu būt nepieciešams savas dzimtas ģerbonis?

Kad kāds skatās uz ģerboni, īpaši savas dzimtas ģerboni, viņš redz ne tikai sevi. Viņš redz un sajūt visu savu dzimtu – ne tikai tos, kuri jau ir bijuši, bet arī tos, kuri vēl tikai būs. Ģerbonis ir atspulgu atspulgs vēsturei, kas ietver panākumus, zaudējumus, veiksmes un neveiksmes. Individuālā līmenī vēl svarīgāk ir šo vēsturi veidot un nodot pārmantošanā, lai mēs kļūtu labāki, lai mūsu bērni, mazbērni, pēcteči kļūtu labāki. Mums ir iespēja veidot šo vēsturi, paužot to caur katru izvēlēto simbolu, aiz katra vārda ģerboņa devīzē. Rezultātā cilvēks raugās uz mazu vizuālu attēlu, bet tas viņu rosina domāt, atcerēties, pārdomāt, īsāk sakot, izraisa daudz dažādu asociāciju.

Ģimenes nešaubīgi apvieno mīlestība, noteikti – savstarpējā sapratne un kopīgas intereses un, protams, tradīcijas. Pats ģerboņa veidošanas process saliedē ļaudis, kuri saredz tajā kādas sev tuvas ģimeniskas vērtības, uz kurām balstās cilvēka audzināšana mājās. Ģerbonis papildina audzināšanas ietvarus, respektīvi, tam jāpastāv kopā ar citiem audzināšanas principiem. Pieņemsim, cilvēks jau no paša savas dzīves sākuma iepazīstas ar ģerboņa devīzi. Tā ir dzimtas devīze, un viņam tā ir nevis vienkārši jāpieņem vai nav jāpieņem. Viņam jāzina, kāpēc ir tāda devīze, Tā kā devīze atbilst augstākām morālām kategorijām, viņam tā ir jāpieņem, un tai jākļūst par stimulu jaunajam cilvēkam savu dzīvi piemērot augstiem standartiem.

Kā jūs pats nonācāt līdz savas dzimtas ģerbonim?

Sākumā es nonācu pie atziņas, ka man tas ir vitāli nepieciešams – parādīt savu dzīvi, atspoguļot dažus ļoti svarīgus savas dzīves brīžus.

Es nekautrējoties uzskatu sevi ne jau gluži par dzimtas aizsācēju, bet par savas dzimtas vēstures fiksētāju.

Viens no veidiem, kā es to izvēlējos darīt, bija ģerbonis, un ticu, ka, pateicoties šim manam iesāktajam darbam, maniem pēcnācējiem būs daudz vieglāk saliedēties, sekojot principiem, kurus esmu iedzīvinājis un kuriem esmu pievērsis uzmanību. Būšu atstājis materiālu, kuru papildināt ar kādām savām domām, atbilstoši tam, kādas izmaiņas notiks dzimtā.

Kas jūsuprāt ir ģimene un dzimta?

Pirmkārt, ģimene katram cilvēkam ir atbildības sākums. Dzimta ir atbildības turpinājums. Tā tiešām ir atbildība par visu, pirmkārt, par dzīvības saglabāšanu uz Zemes. Mēs par to atbildam, jo, ja jau Dievs Kungs mums ir atļāvis šeit dzīvot, tad mēs esam atbildīgi par to, lai dzīvību saglabātu. Ja ģimene ir sākums, dzimta ir turpinājums.