Vadošais "klasiskās mūzikas" recenziju medijs Grammophone savulaik rakstīja, ka Elvins Lusjē ir "fundamentāli pārdefinējis, ko nozīmē būt par komponistu". Var teikt, ka Lusjē mūzikai piemīt zinātniska perspektīva, tā pēta skaņas fiziskās īpašības, dažādus akustiskus fenomenus un skaņas uztveri.

Komponists un žurnālists Toms Pārkinsons izdevumā The Guardian par Elvinu Lusjē raksta: "Šķiet, ka no veselas paaudzes amerikāņu pēckara avangarda eksperimentētāju tieši Elvina Lusjē - komponista ar "visvieglāko pieskārienu" - reputācija ir izrādījusies visnoturīgākā. [..] Ja eksistē mūzika, kurā ir vēl mazāk komponista uzspiesta satura nekā Džona Keidža darbā "4’33", tad tā noteikti ir tieši Elvina Lusjē daiļrade. Viņš savu komponēšanas procesu raksturo kā neatlaidīgu "lieko slāņu" noplēšanu, līdz kamēr mūzika sastāv no vienas konkrētas idejas." Pats Lusjē savu daiļradi ir salīdzinājis ar ūdens straumes skaņu - tā ir ekspresīva un skaista, nemaz apzināti necenšoties būt ekspresīva.

Elvins Lusjē dzimis 1931. gadā Ņūhempšīrā. Viņš bijis vēsturiski nozīmīgās eksperimentālās mūzikas komponistu apvienības Sonic Arts Union līdzdibinātājs kopā ar Deividu Bērmanu (David Behrman), Robertu Ešliju (Robert Ashley) un Gordonu Mama (Gordon Mumma). No 1968. līdz 2011. gadam Lusjē bijis profesors Veslija Universitātē Konektikutā, kur iemantoja leģendāra pasniedzēja slavu. Lusjē bija runas traucējums - logoneiroze, proti, stostīšanās - tādēļ sākotnēji komponists šaubījies par savu pedagoga karjeru, pasniedzējiem taču visu laiku esot jārunā. "Es vēlāk atklāju: ja es runāju par lietām, kuras labi saprotu, man izdodas veiksmīgi novadīt lekciju, neskatoties uz manu runas traucējumu," Lusjē atzina kādā intervijā. "Tādēļ es nekad nemācīju vielu, tā sakot, pēc kādas grāmatas. Vienmēr runāju par lietām, kuras biju pieredzējis pats. Un brīdināju studentus, ka mācīšu konkrētas tēmas, taču novērsīšos, stāstot atmiņas un stāstus. Es sacīju - ja viņiem šāda pedagoģijas forma nav pieņemama, viņiem nevajadzētu mācīties šajā kursā un par to nevajadzētu kautrēties," viņš piebilda. Līdzsvarojot šo stāstniecisko pasniegšanas formu, Lusjē arī aplūkoja laikmetīgās mūzikas nozīmīgākos skaņdarbus, ar mērķi studentiem paskaidrot, kā tieši tie darbojas, un, izskaidrojot to emocionālo efektu ar tehniskiem iemesliem, tos demistificēt. "Esmu komponists," Lusjē uzsver. "Mani neinteresē runāt par cilvēku jūtām, es gribu objektīvi saprast, kas tieši notiek kādā konkrētā skaņdarbā."

No lekcijām, ko Lusjē vadījis pirmā kursa studentiem, ir tikusi izveidota arī viņa 2012. gadā izdotā grāmata "Music 109: Notes on Experimental Music", kas, analizējot vairāk nekā 100 laikmetīgās mūzikas skaņdarbus, tiecas ar vienkāršību un precizitāti izskaidrot ASV eksperimentālo mūziku, sākot ar pagājušā gadsimta 50. gadiem un beidzot ar mūsdienām. Grāmata ir rakstīta veidā, kas uztverams arī lasītājiem, kuri nav mūzikas profesionāļi. Medijs Times Higher Education recenzijā par grāmatu rakstījis, ka "nav iespējams iedomāties labāku gidu amerikāņu eksperimentālajā mūzikā kā Elvinu Lusjē".

2013. gadā klajā nāca Elvinam Lusjē veltītā dokumentālā filma "No Ideas But In Things".