Tev ir 25, vai ne?

Man ir 25.

Izklausās, ka tev ir vismaz 45, jo pārliecinoši runā par jauniešu izglītošanu.

(Smejas.) Man mēdz teikt, ka tā arī izskatās. Bet tam, ka tā runāju, iemesls ir Jāņa Ķirša ieliktie pamati. Nolamāja mani kārtīgi jau 16 gadu vecumā, tādēļ tagad varu arī pats strādāt ar jauniešiem, lai arī pašam tiešām ir tikai 25.

Nepavisam neizklausās slikti. Ko no šīs skološanas programmas varam sagaidīt 16. decembra koncertā? Pieļauju, ka vismaz daļa dziesmu varētu būt veltīta Ziemassvētku tēmai.

Noteikti. Taču gribam arī atsvaidzināt programmu, ko pirms diviem gadiem izpildījām Rīgas a cappella festivāla gala koncertā "Insomnia: Sākums", kas notika "Palladium" koncertzālē. To varētu saukt gan par džezu, gan par ļoti kvalitatīvu popmūziku ar džeza elementiem. Tā programma šķita ļoti veiksmīga, bet izpildījām to tikai vienu reizi. Tas man nav licis mieru visu šo laiku. Noteikti vēlamies izpildīt arī kādu Maestro Raimonda Paula dziesmu un tikpat noteikti vēl viena Meistara – Mārtiņa Brauna – dziesmu “Veltījums”. Lai viņam vieglas smiltis…

Ar Mārtiņu Braunu esam divus gadus braukuši Latvijas tūrēs, kas vismaz man personīgi bija viena no līdz šim veiksmīgākajām muzikālajām sadarbībām.

Tapa daudz jaunas mūzikas, aranžējumi, izveidojās laba draudzība ar Meistaru. Uzskatu viņu par to cilvēku, kurš ir ielicis man vispamatīgāko pamatu. Pateicoties viņam satiku arī savas šā brīža otras grupas "Citi zēni" producentu Jāni Kļaviņu, kurš mūs virza popmūzikas laukā.

Pie "Citiem zēniem" vēl atgriezīsimies, bet nosaukums "Insomnia" izklausās diezgan drūmi, pat mazliet biedējoši. Jūs gan tādi nešķietat.

Mūsu sākotnējā doma bija tieši par dzīvīguma ieviešanu a cappella žanrā, jo esmu paceļojis apkārt un redzējis diezgan daudzas pasaules līmeņa grupas. Pamanīju tendenci, ka a cappella žanrā visi velk uz tādu ļoti nopietnu un superkvalitatīvu sniegumu, taču beigās dziedājums sanāk tāds ļoti nešarmants. Sapratām, ka mēs, kā jaunieši, varam atļauties būt jaudīgāki. Tagad no tik liela jaudīguma gan esam mazliet atkāpušies un trenējamies augstākam dziesmu izpildīšanas līmenim. Loģiski esam nonākuši pie džeza.

Septiņu cilvēku sastāvā būtībā varat izpildīt jebko. Esat sadalījuši balsis. Vai ir arī bītbokss?

Ir, manā izpildījumā. Tas laikam ir diezgan unikāli, jo reizē dziedu basu un bītboksoju. Būtībā daru divu cilvēku darbu vienlaikus. Teorētiski tam nevajadzētu būt reāli, taču divu gadu laikā esmu to iemācījies. Pats pat īsti nepamanīju, kā tieši. Citādi viss ir tāpat kā korī – soprāni, alti, tenors, baritons, bass. Ja ir labs aranžējums, šādā salikumā var izpildīt jebko.

Kurš jums aranžē dziesmas?

Atkal es! Pārsvarā. Protams, izmantojam arī pasaules līmeņa aranžējumus, kas ir jau klasika. "The Real Group", "New York Voices", "Pentatonix"… Kādu dziesmu varbūt arī pārtulkojam latviski, lai būtu interesantāk, nevis skanētu tas pats, kas jau dzirdams internetā. Var teikt, ka grupas muzikālo daļu vadu es.

Lūkošu apgalvot, ka a cappella dzīvo starp populāro, džeza un klasisko mūziku.

Esmu pamanījis, ka Latvijā, manuprāt, ir visaugstākā līmeņa kori, kādus vien esmu kaut kur redzējis. Vismaz jauktie kori pilnīgi noteikti. A cappella mūzika savukārt ārkārtīgi labi translējas tieši Āzijas valstīs. Esmu pabijis tur četrās skaistās turnejās, un uzņemšana ir tāda, kā visīstākajām popzvaigznēm. Visi uz tevi skatās, kā uz kaut kādu pilnīgi nereālu cilvēku. Iemesls ir augstā profesionalitāte.

Arī tie mani draugi, kuri aizbraukuši mācīties vairākās ārvalstīs, uzsver to, ka mūsu dziedātāju līmenis ir superaugsts.

It īpaši liela atšķirība jūtama teorētiskajās zināšanās par mūzikas pamatiem. Varbūt esmu pārāk jauns, lai zinātu, kāpēc tas tā ir, taču esmu ar to saskāries arī pats, sastrādājoties ar ārzemniekiem. Man skolā labi padevās solfedžo un harmonija, tas tagad liekas pašsaprotami. Izrādās, ka daudziem tas tā nav. Bet komentējot to, ko minēji, jā, a cappella mūzika ielīmējas pa vidu visur. Tā nav īsti kormūzika, tā var būt popmūzika, tas var būt džezs. Vissarežģītākais, protams, ir džezs, ja vēlies to izdarīt kvalitatīvi. Tas sēž man sirdī, tāpēc joprojām esmu arī a cappella vidē.

Jau minēji, ka esi arī grupā "Citi zēni". Tā ir atkal cita pasaule. Kam tev to vajag? Radi sevī harmoniju, nomainot muzikālās vides? Tādējādi tev nekļūst garlaicīgi?

Laikam tā to var noformulēt. Nav gan viegli tā lēkāt. Visas tās muļķības, ko darām ar "Citiem zēniem", protams, ir cita pasaule. Taču arī to mēs darām ļoti kvalitatīvi. Arī tur vadu muzikālo daļu, rakstu, producēju mūziku, bet strādājam cits ar citu, lai dziesmas būtu pēc iespējas labākas. Uz skatuves apzināti darām visu pretējo tam, kā cilvēkam profesionāli vajadzētu uzvesties. Tā ir tāda rokstāru būšana, kad cilvēkiem ir aizraujoši uz tevi arī skatīties. A cappella mūzika pieprasa ko citādāku. Dažreiz man ir grūti aiziet no viena mēģinājuma uz otru, jo nevaru uzreiz pārslēgties no tā, kā esmu nupat runājis ar džekiem, uz to, kā tagad jākomunicē ar četrām meitenēm. Turklāt "Insomnia" piedevām vēl ir pilnīgi jauns sastāvs. To nav viegli savienot, taču tā atkal ir jauna, lieliska pieredze. Uzskatu, ka tas manī audzē profesionālo līmeni abās pusēs. A cappella jebkurā gadījumā ir vislabākais, ar ko tu vari nodarboties kā profesionāls dziedātājs. Tu trenē lietas, ko citādāk nekad netrenētu.

Šis žanrs to visnotaļ pieprasa, jo nevienu brīdi nav iespējams paslēpties aiz instrumentālā fona. Viss ir uz delnas.

Visam ir jābūt perfekti. Mēģinājumu procesos noteikti neesmu no tiem mīļākajiem cilvēkiem, bet tas izveidojas par abpusēju respektu. Ar to nodarbojas cilvēki, kuri vēlas būt īsti profesionāļi. A cappella nepiedod nekādas kļūdas. Ir jādomā par vissīkākajām detaļām, un visam ir jādarbojas kopā kā perfektam mehānismam. Protams, notiek arī pajokošanās, taču ir jāpanāk augsta kvalitāte. Un to visu vadīt… Tas prasa diezgan labus nervus. Varbūt tāpēc jau izskatos vecāks.

Tavā gadījumā kā trešo šķautni tomēr varētu nodalīt arī solodziedātāja karjeru. Esi bijis gan "X Faktorā", gan "Supernovā", gan vēl daudz kur citur.

Savu profesionālo dzīvi tik tiešām iedalu trīs kategorijās: ir a cappella mūzika, ar ko nodarbojos jau salīdzinoši ilgi, ieskaitot arī producēšanu un aranžēšanu, ir "Citi zēni", kas patiesībā arī ir producēšana un aranžēšana tikai jau instrumentāla, un tad ir solokarjera. Taču to es nevēlos likt visam priekšā, jo patiesībā neraujos būt solists. Man drīzāk patīk producēt, miksēt, māsterēt un savu vokālu drīzāk izmantot kopējā procesā, iedziedot dažādus bekvokālus un tamlīdzīgi. Man tas pašam šķiet daudz vienkāršāk un beigu beigās kvalitatīvāk, jo zinu, kad un ko labāk vajag, un tas nav jāiestāsta kādam citam no malas. Solokarjera man ir aizvedusi tur, ka esmu iemācījies spēlēt vairākus instrumentus, lai varētu sevi pavadīt. Cenšos būt kvalitatīvs no jebkura mūziķa perspektīvas – vokālista, basģitārista, ģitārista, taustiņinstrumentālista. Man patīk mēģināt, kļūdīties un no tā nemitīgi mācīties. Tas var novest situācijās, kad nākas pašam ciest, bet iznākumā kļūsti par aizvien labāku un vispusīgāku mūziķi. Galvenais ir turpināt to darīt. Tādēļ ir trīs šķautnes. Solo jūs mani ļoti bieži nedzirdēsiet, jo man ir svarīgas tās visas.

Izklausās pēc tādas kā nelielas apsēstības, nemitīgas vēlmes mācīties.

Nesen par to aizdomājos. Laikam tas ir sava veida mazohisms. Man pat tiešām patīk arī kļūdīties un no tā iegūt ko jaunu. Nebaidos, ja kāds sāks uz mani kliegt, ka nemāku izdarīt to vai citu lietu. Iemācīšos!

No kurienes tev tas? Varbūt vainīga Rīgas Doma kora skola?

Iespējams. Mācījos tur trīs nodaļās: diriģēšanu, akadēmisko vokālu un beigās pabeidzu ar džezu. Izgaršoju visu un uzskatu to par labāko lēmumu dzīvē. Ja būtu izgājis vienu ceļu, droši vien uztvertu visu citādāk. Taču akadēmiskā vokāla mācīšanās man, piemēram, ielika balsij pamatīgus pamatus. Nekādā citādākā veidā es to nebūtu izdarījis.

Darīt un nebaidīties. Laikam ar šādu moto arī ieguvāt otro vietu vienā no pasaules vadošajiem a cappella konkursiem "Moscow Spring A Cappella Festival", kas būtībā ir grupas "Insomnia" sākums. Zemais starts ļoti jaudīgā konkurencē.

Ļoti jaudīgā konkurencē. Par to uzfilmēta arī filmiņa. Man viss tas projekts bija par spīti. Gāju ar pilnu jaudu, man toreiz visiem bija jāpierāda viss. Neklausījos nevienu un vienkārši biju nolēmis izdarīt. Nervus pazaudēju, bet savu panācu. Un tas ir īstais veids, kā iegūt respektu vismaz mūziķu vidē. Tas viennozīmīgi ir tā vērts. Kopā ar Dagni, piemēram, esam aizņemti arī ar to, ka braucam uz dažādām dziesmu rakstīšanas nometnēm. Daudzi to dalībnieki mēdz teikt – o, es arī tā gribētu darboties, kā jūs! Ko var atbildēt? Esmu bijis turpat! Un sācis darīt. Tas ir vienīgais risinājums – sākt darīt! Varbūt no sākuma īsti nesapratīsi, kur un kā, taču darīšana paver arvien jaunas iespējas. It sevišķi to var atgādināt jauniem cilvēkiem, kuri lieto frāzi – o, es arī tā gribētu.

Atceros, man bija astoņi gadi, kad mamma mani aizveda uz "Cosmos" koncertu. Pirms balss lūzuma biju soprāns, bet tajā koncertā ar milzīgu fanātismu skatījos tieši uz basu.

Piezīmēsim, ka runa ir par Jāni Strazdiņu, nu jau pasauslavenās grupas "The Real Group" dalībnieku.

Tieši tā! Un kur es attapos desmit gadus vēlāk? Grupā "Framest" dziedot basu! Ja tu kaut ko tiešām vēlies un sper soļus tajā virzienā, visu var izdarīt. Turklāt es vispār esmu nācis no laukiem – no Auces! Un manā ģimenē neviens cits nav mūziķis… Arī par šo nupat aizdomājos, jo mums bija mēģinājumi Maestro Raimonda Paula Ziemassvētku koncertam. Es sēžu aizskatuvē blakus Maestro un par kaut ko brīvi sarunājos! Ar Maestro! Un tas nu jau liekas pilnīgi OK. Pierasts. Skatījos uz mūsu grupas jaunajām meitenēm, kuras arī tur piedalījās. Viņām tā bija pirmā pieredze sadarbībā ar Maestro, tika dota iespēja uzdziedāt arī solo partijas, un viņas gāja mājās raudādamas. No laimes. Tas ir skaisti sasniegt vienu šādu mērķīti pēc otra.

Vispār tu izklausies pēc diezgan lieliska parauga jaunajiem mūziķiem!

Un Latvijā arī IR daudzi ļoti talantīgi jaunie mūziķi, viņiem tikai vajag palīdzēt iekļūt tajā mūzikas vidē. Tas pie mums nav diez ko vienkārši, bet ir izdarāms, kā jau runājām.

Tavs piemērs liecina arī par to, ka primāri ir jāpatīk tam, ko tu dari. Daudzi jaunie mūziķi primāri vēlas kļūt uzreiz populāri un tad attiecīgi gan jau arī bagāti. Vienkārši mūzikas patikšana varbūt ne vienmēr ir pirmajā plānā.

Tā ir laba doma. Es godīgi varu teikt, ka nekad neesmu lauzies būt populārs. Man drīzāk ir interesanti būt zināmam tieši mūziķu vidē kā augsta līmeņa profesionālim. Panākt tādu uzticamības līmeni, ka man var iedot materiālu un es tikšu ar to galā. Var pat teikt, ka es tiecos pēc tā melnā darba, ko ļoti daudzi negrib darīt. Mani tik tiešām tracina, ka mums krīt mūzikas industrijas profesionalitāte. Tā kļūst arvien seklāka gan kvalitātes, gan ideju ziņā. Par ko raksta dziesmas? Kā tās producē? Viss ir pilnīgi vienāds. Cits no cita zog un atkārto. Tāpēc gribas pierādīt, ka var arī citādāk, interesantāk, kvalitatīvāk. Es ļoti gribu, lai Latvijas industrija tiek atpazīta arī citur pasaulē. Mums ir daudz spējīgu cilvēku, bet viņi dara nepareizās lietas. Tā vienkārši nevajadzētu būt.

Ar grupu "Insomnia" kā galvenie mākslinieki piedalījāties jau minētajā Rīgas a cappella festivālā. Varbūt nākotnē redzi sevi arī kā a cappella festivāla organizētāju?

Pateikšu godīgi. Man sanāk visiem sarakstīt notis, lai visiem viss būtu skaidrs, un novadīt visu tā, lai skan labi. Visā, kas saistīts ar pārējo organizēšanu menedžmenta līmenī, esmu diezgan traģisks. Tas ir ļoti labs iemesls, kāpēc mums komandā ir cilvēki, kas nodarbojas tieši ar to. Kādreiz gan es uzskatīju, ka visu varu izdarīt arī pats, taču pienāk brīdis, kad saproti, ka ir vajadzīga komanda un pienākumu sadalījums. Es drīzāk varētu vērtēt a cappella grupas, kuras būtu doma aicināt uz tādu festivālu. To varētu dēvēt par kritiķi, nevis organizētāju. Bet vēl ne šobrīd. Vispār man kritika patīk, taču daudziem tā ļoti sāp. Latvijā tas ir ļoti slidens ceļš. Bet man kaut kā ik pa laikam sanāk uz tāda uzkāpt.

Ar nepacietību gaidīšu tavu degsmi arī šādā ampluā! Tikmēr, atgriežoties pie tuvākiem notikumiem, kādi ir grupas "Insomnia" plāni pēc decembra koncertiem? Varbūt albums?

Albums! Ūūū. Tikko pabeidzu albumu ar "Citiem zēniem" un man tas prasīja pusotru gadu. Mēs noproducējām apmēram simts dziesmas. Nu, drausmas! Pret jēdzienu “albums” esmu ļoti prasīgs, tādēļ zinu, cik tam atkal būtu jāvelta laika un enerģijas. Šobrīd ar “Insomnia” jauniešiem vēl sataustāmies, tādēļ iesim solīti pa solītim. Naktīs man ienāk prātā arvien jaunas domas, kurp varētu doties.

“Naktīs jaunas domas…” Nupat izskaidroji nosaukumu “Insomnia”!

Re, kur tiešām ir! Pats pat neaizdomājos. Bet, jā, nākamgad varētu atkal aizdoties uz kādu konkursu, paskatīties, kā līmenis mainījies tajos. Tad jau vēl vasaras festivāli. Šobrīd neviena a cappella grupa Latvijā popmūziku neizpilda. Tas varētu būt diezgan interesants produkts.

Tēmējat uz tādu mūsdienu “Cosmos”, tātad.

Tā var teikt. Viņi savulaik darīja to pašu, ko šobrīd mēģinām darīt mēs, tikai jau ar citu popmūziku. Vēl noteikti gribētos uzdziedāt kādu skaistu solokoncertu ar Maestro. Ideju jau netrūkst. Galvenais ir darīt!

Klātienes un tiešsaistes biļetes uz grupas “Insomnia” koncertu Latvijas Radio 1. studijā 16. decembrī pulksten 19.00 nopērkamas aula.lv.