Kāda ir jūsu saistība ar šo aizraujošo, bet gana sarežģīto jomu – heraldiku?

Mūsu mīļajā Latvijā ģerboņi ir gan lielām pilsētām, gan mazām pilsētām, tāpat arī novadiem un pagastiem. Daži no tiem ir veidoti ļoti sen citi ir pavisam jauni. Manos astoņos prezidentūras gados man nācās apliecināt un parakstīt diezgan lielu skaitu Heraldikas komisijas apstiprinātus jaunos ģerboņus. Es ļoti priecājos dzirdēt, ka ģerboņus ir sākušas veidot arī Latvijas dzimtas.

Vai arī jūsu dzimtai ir savs ģerbonis?

Jā, manai dzimtai ir ģerbonis. Taču uzreiz vēlos pieminēt, ka tas nav vēsturiski sens un tā nebija mana ideja šo ģerboni veidot.

Dzimtas ģerboņa izveide bija kā obligāta prasība man kāda notikuma rezultātā, un jāteic, esmu priecīga, ka viss tā izvērties.

Sakarā ar to, ka man valsts vizītes laikā Zviedrijā tika piešķirts Zviedrijas augstākais ordenis, kādu ārzemniekiem mēdz pasniegt, es saņēmu arī tādu diezgan stingros vārdos frāzētu vēstuli no Zviedrijas. Tajā bija izskaidrota prasība pēc mana dzimtas ģerboņa izvietošanas pie sienas Zviedru bruņniecības namā. Tā kā tas ir goda jautājums, tad tika pieļauta situācija, ka, ja man pašai šāds ģerbonis nav un es pati to neveidoju, tad Zviedrijas valsts manā vietā to izgatavos. Te nu bija arī mana goda jautājums, un es ķēros pie lietas šeit pat Latvijā.

Lūdzu, pastāstiet par ģerboņa veidošanas tehnisko procesu un iegūto rezultātu!

Izvēlējos strādāt ar tiem pašiem māksliniekiem, kurus pazinu no viņu darbības Heraldikas komisijā. Uz mani attiecās tā pati standarta procedūra, kas izstrādājot jebkuru ģerboni – mēs pārrunājām, kādi simboli varētu būt piemēroti manas dzimtas ģerbonim un kādi noteikti neatbilst tam. Aplūkojām dažādus variantus. Pavisam spontāni man prātā ienāca moto, kādu vēlos ģerboņa apakšā: Amor Labor Veritas jeb “Mīlestība, darbs un patiesība”. Ģerboņa augšā izvēlējos izvietot saules simbolu. Par godu ikvienam Latvijas neatkarības cīņu karavīram – viņi lielākoties cīņā gāja ar Saulītes zīmi pie uniformas.

Ka jūs skaidrotu ģerboņa nozīmīgumu?

Tā ir tāda interesanta atziņa par to, ka pagātne veidojas no tās dienas, kas ir šajā konkrētajā brīdī. Pēc simts gadiem tas, kas noticis šajā brīdī būs ļoti vērtīgs vēsturiskais materiāls. Dzimtas, protams, ir pastāvējušas kopš cilvēces pirmsākumiem, to apliecinām mēs paši, kā savu dzimtu turpinājums. Taču tādu apliecinājumu, dokumentējumu par dzimtu pastāvēšanu, kas būtu vizualizēti, aprakstīti, taustāmi, ir visai maz. Viduslaikos bija izplatīti dzimtu ģerboņi bruņinieku kārtā dzimušajiem, taču mūsdienās mēs arvien vairāk apzināmies, ka tiesības uz ģerboni ir katrai dzimtai. Pēc laika šie mūsdienu Latvijā veidotie dzimtu ģerboņi būs vēsture, kuru visai interesanti būs pētīt demogrāfiem, varbūt antropologiem – paraudzīties, cik no šīm dzimtām, kas izveidoja savas dzimtas ģerboņus, ir kā senie ozoli – auguši un sazarojuši, un cik – kā jau dabā notiek, arī izzuduši.

Ko jūs gribētu novēlēt latviešu tautai?

Nākotnē dzīvot miera laikos! Tad būtu iespēja veidoties tik daudz stiprām dzimtām, kas tiešām kā tādi diženi ozoli varētu augt un zarot ilgus, ilgus gadus.