Radoši izpausties iespējams arī auto industrijā, arhitektūrā, ainavu dizainā un vēl daudzās citās nozarēs. Tā ir spēja radīt kaut ko estētiski baudāmu, atšķirīgu vai uzlabotu no iepriekš piedzīvotā, dzirdētā un redzētā. Būtībā radošums ir augstvērtīga novitāte visām maņām.

Kā jūs raksturotu radoša darba procesu? Ir kāds īpašs “klikšķis”, kad cilvēks saprot – viss cits jāmet malā, un jāsteidz realizēt jaunā ideja, vai arī tas ir ikdienišķs rutīnas process? Kā top jūsu darbi?

To “īsto brīdi” ir grūti ielikt rāmjos un paredzēt tam konkrētu laiku. Katram ir savi apstākļi, kas ļauj to uzsākt un realizēt. Man radošajā procesā ir svarīgi būt kopā ar cilvēkiem, kuri ir “uz vienas nots” ar mani, vai arī būt vienam, sev komfortablā laikā un telpā ar nepieciešamo tehniku darba radīšanai. Savus darbus iedalu divās kategorijās. Vieni – dziedātājam Normundam Rutulim – top ierakstu studijās, ar ideju uzmetumu mājās. Otri – digitālās mūzikas producentam N’Works – top mājās, pie mana darba datora. Ne jau tukšā vietā radies teiciens: “Nekur nav tik labi kā mājās.” Tāpēc lielāko darba daļu padaru tieši tur. Iedvesmu bieži atrodu, klausoties dažādu žanru un laiku mūziku.

Kā, jūsuprāt, ir – vai mūzikas mūza visus māksliniekus ir vienlīdz aplaimojusi savām veltēm? Visi ir vienādi radoši, vai tomēr nē? Un vai mūzikā, kas jūs iedvesmo, ir arī pašmāju autoru un izpildītāju darbi?

Katrs mūziķis ir atšķirīgs, taču daudziem ir līdzīgs muzikālās domāšanas virziens un gaume. Tā arī veidojas tā saucamās mūziķu komūnas, kuru ceļi reti savienojas.

Man artavu devusi visa padomju laiku mūzika, īpaši Raimonda Paula, Zigmara Liepiņa, Ivara Vīgnera darbi.

Iedvesmo arī Laimas Vaikules mūzikas ceļš un augstākās raudzes skatuves mākslinieka tips.

Kas bija galvenais vilinājums pievērsties profesionāla mūziķa karjerai? Rampas gaismas, iespēja atrasties uzmanības centrā, vai varbūt dīdīja kāds īpašs “velniņš”? Kas vispār nepieciešams, lai no “muzikanta” kļūtu par lielisku mūziķi? Visdažādākos mūzikas instrumentus spēlē un arī dzied daudzi, taču tas vēl ne tuvu nenozīmē, ka visus šos cilvēkus var saukt par mūziķiem.

Nekādu īpašu mudinājumu pievērsties mūzikai nav bijis. Jāpateicas vecākiem un Visaugstākajam par muzikalitātes klātbūtni manī. Jau no agras bērnības esmu bijis kopā ar mūziku, gan dziedot bērnu vokālajos ansambļos un koros, gan vēlāk arī muzicējot grupā. Visdrīzāk, mani uz priekšu allaž dzinis mans radošums. Nemitīga vēlme paveikt šķietami neiespējamo. Kopš pagājušā gadsimta beigās kļuva pieejami datori un līdz ar to arī iespēja realizēt savus sapņus digitāli, tā arī rīkojos. Skanējums, ko, protams, nosacīti, var saukt par manējo, ir veidojies gadu gaitā, demonstrējot manu muzikālo gaumi un spējas. Savukārt,

lai kļūtu par labu mūziķi, pirmām kārtām nepieciešama mīlestība uz mūziku pietiekami augstā līmenī.

Mūzika ir jāciena, neatkarīgi no tās žanra. Otrkārt, jāpiemīt skatuviskajai pievilcībai jeb harizmai. Treškārt, augstas pakāpes organizatoriskai spējai. Mūsdienās to sauc dažādi – menedžēšana, administrēšana, tehnoloģiju un tirgus pratība. Tāpat ir jāsaprot, ka savu “ideālo es” šajā dzīvē sasniegt ir gandrīz neiespējami. Lai tiktu uz priekšu, ir nepieciešamas visas šīs lietas.

o nozīmē būt mūziķim vispār un mūziķim Latvijā?

Lai gan Latvijas tirgus ir neliels, tomēr tajā ir iespēja darboties, pilnveidot sevi, attīstīt vidi ap sevi un dot ieguldījumu kultūrā. Tā ir liela atbildība un – tajā pat laikā – arī gods. Būt mūziķim nozīmē būt izredzētajam. Tā arī jūtos.

Vai taisnība, ka radošā sfēra ir kas līdzīgs nemitīgiem svētkiem ar ziediem, šampanieti un faniem? Vārdu sakot, īsta bohēma, kādu to ierasts redzēt filmās?

Bohēma ir labs process, ja ar to prot rīkoties. Bet, lai to iemācītos, ir vajadzīga pieredze. Turklāt ar katru gadu mūziķu rindās arvien vairāk sāk nostiprināties pārliecība, ka labāk šādu pieredzi nemaz neuzkrāt, lai vēlāk nav jāsaskaras ar ne pārāk patīkamiem secinājumiem. Mūsdienu paaudzes mūziķi koncentrējas uz muzicēšanu, nevis “plezīru”. Un tas iepriecina. Visam savs laiks un vieta.

n tomēr, jādomā, amizantu, jautru un interesantu gadījumu mūziķu ikdienā netrūkst. Jo, lai arī, kā sākumā teicāt, radošums var izpausties arī auto industrijā, tomēr piekritīsiet, ka starp automehāniķa un mūziķa ikdienu ir liela atšķirība…

Ui, interesanti notikumi notiek bieži, bet, vai tas varētu šķist interesanti arī citiem, neesmu drošs. Pamēģināšu! Reiz muzicējām Reņķa dārzā Ventspilī. Dejas rit pilnā sparā un tieši dziesmas “Tā diena” laikā, bundzinieks man aizrautīgi māj, lai pienāku pie viņa. Pienāku un saprotu, ka viņam tūlīt būs bikses pilnas, ja neapstāsimies. Bet dziesma vēl pusē. Labi, veikli samaināmies. Es turpinu spēlēt viņa bungu partiju, bet pārējie mūziķi, pēc kārtas spēlē solo. Atskaitot mani, jo es neesmu bundzinieks, lai gan pamatritmu nospēlēt protu. Pēc neilga laika bundzinieks ir atpakaļ, mēs veikli samaināmies atpakaļ, un es atkal esmu pie mikrofona. Dziesma un dejas turpinās!

Ir arī kāds stāsts par īstiem, uzticamiem faniem?

Kad koncertēju Kurzemē, tad mana Skrundas fane Daiga ar savu ģimeni iespēju robežās allaž apmeklē manus koncertus. Viņa vienmēr ir parūpējusies, lai mums atpakaļceļā uz Rīgu nebūtu tukši vēderi. Pašceptas magoņmaizītes, riekstu maizītes, pīrādziņi, dažkārt sklandrauši. Uh, cik labi tie garšo! Tā, lūk, ir īsta fanošana.

Sarunas sākumā pieskārāmies Covid-19 pandēmijas tēmai un tās radītajām problēmām. Vai mūsdienu sarežģītajā situācijā palīdz dalība tādā mūziķu profesionālā organizācijā kā LaIPA, kuras biedrs esat?

Sadarbība ar LaIPA mani stiprina un, savā ziņā, dzen uz priekšu, lai gan tas nav saistīts ar pandēmijas laiku. Mans intelektuālais īpašums tiek sargāts un “apčubināts”, un esmu drošs, ka tā augļus varēs baudīt arī mani pēcteči. Tas ir svarīgākais šī jautājuma punkts. Un LaIPA to nodrošina.

Loģiski izriet nākamais jautājums. Proti, kā mūsu valstī ir ar intelektuālo īpašumu? Vai tas tiek pienācīgi novērtēts?

Novērtēts tiek, taču ne līdz galam adekvāti. Mums trūkst šādu tradīciju. Ļaudis vēl nesaprot, cik lielu darbu jāiegulda vispirms jau šāda darba radīšanā. Arī dziesmas vai cita radoša veikuma “aizvešana” līdz sabiedrībai, skatītājiem, klausītājiem prasa darbu. Proti, lai katrs šo dziesmu varētu redzēt un dzirdēt. Tomēr, pateicoties LaIPA iniciatīvai, šis process jau sāk uzlaboties.

Par ikvienu darbu ir jāsaņem adekvāta un godīga samaksa, tā ir veiksmīgu tirgus attiecību aksioma. Arī mūziķi šai ziņā nav un nevar būt izņēmums. Tāpēc nedaudz personīgs jautājums - cik nozīmīgas jums ir autortiesību un blakustiesību atlīdzības? Vai tās ietekmē arī jūsu kopējo finansiālo situāciju?

Protams, ka ietekmē. Atlīdzības stiprina arī manas ģimenes budžetu un, galvenais, mans intelektuālais īpašums paliks maniem pēctečiem. Tā ir manas ģimenes bagātība.

Varbūt varat dalīties ar kādu interesantāku stāstu par kādas konkrētas autoratlīdzības izlietojumu? Tādu, kas īpaši palicis atmiņā. Teiksim, esat aizbraucis uz kādām Dienvidjūru salām vai arī devies uz polārlāču un ziemeļblāzmas valstību Svalbāras arhipelāgā?

Tā gluži nav bijis. Katru gadu no atlīdzības iegādājos kādu jaunu instrumentu vai mūzikas programmas “plaginu”. Piemēram, šogad tiku pie jauna studijas mikrofona un audio kartes. Kaut nelieli atjauninājumi studijā, bet tomēr tie burtiskā nozīmē ceļ uz augšu.

No jūsu teiktā var secināt, ka arī citiem producentiem un mūziķiem būtu vērts piepulcēties LaIPA biedru pulkam.

Noteikti. Laiku pa laikam to kolēģiem arī iesaku. Pirmkārt jau tas palīdz nosargāt katra mūziķa galveno bagātību – viņa intelektuālo īpašumu. Arvien atkārtoju, ka šī ir vērtība, kura jāsargā un jādod iespēju pēctečiem to pārmantot.

Kādas ir tās lietas, vietas un situācijas, kas jūs aizkustina, iedvesmo, dod spēku vai vienkārši palīdz dzīvot un būt?

Ģimene, laba mūzika, skaistā Latvija un retu reizi arī kāds brauciens ārpus Latvijas. Tas iedvesmo un dod spēku it visam!

Vai jums ir kādi hobiji vai intereses ārpus mūzikas?

Jā, vasaras sezonā ar lielu prieku vizinos uz sava motocikla un spēlēju golfu. Savukārt visas sezonas garumā spēlēju skvošu, skatos kino, veidoju klasisko “Mini” aprakstus un piedalos ““Mini” kluba” un citu auto pasākumos.

Foto: Normunds Rutulis jautrā burziņā prezentē albumu (2017).