Šobrīd novērojam slaveno teikumu “Rīga nekad nav gatava”. Daudzos rajonos tiek būvētas jaunas biroju ēkas, dzīvojamie kompleksi. Vai tiešām pieprasījums ir tik liels, ka to visu spēsim apdzīvot?

Ja skatāmies uz pēdējā laika notikumiem, diemžēl Latvijas populācija nepalielinās. Arī Rīgas centrā arvien vairāk redzam tukšas ēkas, piemēram, Rīgas Tehniskās universitātes ēka Kaļķu ielā vai ēkas Alberta ielā. Šādas vietas paliek arvien vairāk un tās ir jāapsaimnieko, tām jārod pielietojums. Tādēļ rodas jautājums – vai prioritāte būtu censties apdzīvot un atjaunot esošo Rīgas centru vai paplašināt jaunas teritorijas? Ja skatāmies uz daudzu nesen izbūvētu dzīvojamo vai biroja ēku aizpildījumu, tas ir ārkārtīgi mazs. Daudzas no šīm celtnēm ir pustukšas. Bet resursi, kuras tām patērējam ik mēnesi ir nemainīgi. Tas lieku reizi parāda, ka pilsētai jākļūst koncentrētākai, atjaunojot esošās ēkas, nevis būvējot jaunas celtnes. Jaunajām, grandiozajām būvēm ļoti svarīgs ir arī tehniskais aspekts – to unikālo tehnisko risinājumu dēļ, apsaimniekotājs bieži vien saskaras ar ārkārtīgi dārgām uzturēšanas izmaksām. Laikā, kad acīmredzami kāpj gan elektrības, gan apkures, gan citi apsaimniekošanas rēķini, šādas izmaksas ir nesaprātīgas. Turpretī

atjaunojot vecākas būves un optimizējot to esošās komunikācijas, varam izvairīties no dubultiem tēriņiem, uzturot divas celtnes. Tāpat vecāku būvju optimizācija ir veiksmīgāka no vides viedokļa, jo mēs ietaupām resursus un neradām papildu piesārņojumu.

 Šie aspekti noteikti jāņem vērā runājot par koncertzāles izbūves vietu.

Savā piedāvātajā projektā Kongresu nama pārbūvei par akustisko koncertzāli, uzsverat lokācijas iederību kultūrvēsturiskajā aspektā. Kas šo vietu padara tik nozīmīgu?

Domāju, ka veidojot jebkuru, bet jo īpaši valsts nozīmes projektu, mums jāskatās, kā tas iederas valstī vēsturiski veidotajās tradīcijās. 19. un 20. gadsimta mijā, Rīgas pilsētas galvām – arhitektiem Johanam Danielam Felsko un Reinholdam Šmēlingam, dārzu un parku arhitektiem Georgam Kūfaltam un Andrejam Zeidakam, kā arī Rīgas mēram Georgam Armitstedam – bija spēcīga Rīgas attīstības vīzija. Mūsu galvaspilsētai bija jākļūst par Baltijas un Eiropas kultūras izglītības metropoli. Rīgas kultūras un izglītības celtnes tika izvietotas Rīgas bulvāru, parku un Pilsētas kanāla lokā ap Viduslaiku centru. Tā tapa vairākas mums iemīļotas ēkas – Latvijas Nacionālā opera, Latvijas Nacionālais teātris, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, Latvijas Mākslas akadēmijas, Latvijas Universitāte, Latvijas Ārlietu ministrija, vēstniecību ēkas, kā arī trīs lielākās centra vidusskolas. Ja vērojam mūsu pilsētas viesus, tieši šis ir viņu iecienītais Rīgas iepazīšanas maršruts.

Rīgas Kongresu nama pārbūve par akustisko koncertzāli ne tikai turpinātu attīstīt vēsturisko ideju par pilsētas centru kā kultūras meku, bet arī ļautu ikvienam to ātri un vienkārši sasniegt.

Ne tikai pārvietojoties ar kājām, bet arī, piemēram, sabiedrisko transportu, jo te ir pieejama jau sakārtota un plaša infrastruktūra, kas neprasa papildu finansiālus ieguldījumus. Nav mazsvarīgi, ka šeit jau pieejama plaša autostāvvieta. Savukārt, pateicoties pilsētas kanāla tuvumiem, iespējams apsvērt kamermūzikas koncertu terases attīstību vai pat iespēju uz koncertu piebraukt ar laivu, radot skatītājam unikālu koncertu baudīšanas pieredzi.

Kongresu nams savā ziņā tiek uzskatīts par vēsturisku simbolu. Vai to pārbūvējot nezaudējam daļu no šīs vēstures?

Rīgas Kongresu nams ir sava perioda stilistikas un ideoloģijas zīme, kuru var definēt kā 20. gadsimta pēdējo gadu postmodernismu. Uz to varam paskatīties, kā uz gandrīz 40 gadus atpakaļ uzbūvētu arhitektūras mantojumu, kuru varam izcelt ar jaunā koncertzāles projekta palīdzību. Mana pirmā pieredze ar Kongresu namu ir filmu festivāli “Arsenāls”, kas jau pirms Atmodas laika pilnīgi izmainīja vietu un telpu, var pat teikt, uzspridzināja komunistu propagandas perēkli ar pozitīvu radošo enerģiju.

Lielajā zālē gājām skatīties labākās pasaules filmas, un laukums cietokšņa priekšā tika pārvērsts līdz nepazīšanai. Apkārt celtnei iespējams projektēt dārza arhitektūras ansambli ar stiklotu verandu, terasēm un nojumēm, pergolām un citiem elementiem, kas tai piešķirs mūsdienīgu izskatu, bet ļaus caur to saskatīt iepriekšējo, vēsturisko mantojumu. Tas ir svarīgi, jo tieši Rīgas Kongresu namā Atmodas laikā aizsākās un nostiprinājās Latvijas neatkarības idejas. Lielajā zālē pirmo reizi skaļi tika izteikts viedoklis, ka Padomju Savienība tika okupējusi Latviju. Neatkarības idejas tika apstiprinātas arī dažādu radošo savienību (žurnālistu, rakstnieku u.c.) un inteliģences saietos, kas norisinājās Rīgas Kongresu namā. Savukārt, papildinot apkārt esošo parku un apstādījumus ar kokiem, krūmiem un ziediem, spējam apmeklētājiem radīt vīziju par koncertzāli dārzā – no apkārtējās pilsētas kņadas pasargātu, šķietami nomaļu oāzi, kas patiesībā atrodas pašā Rīgas sirdī. Sarunas par nespēju pielāgot vecās ēkas jauno ēku vajadzībām ne vienmēr ir taisnīgas. Ja runājam konkrēti par Rīgas Kongresu namu, daudzi saka, ka tā griesti ir par zemu koncertzāles vajadzībām un pacelt tos nav iespējams. Attiecīgi ēka nav piemērota. Patiesībā, ikviens arhitekts zina, ka risinājumi ir vairāki un viens no tiem – iet dziļumā. Ne vienmēr nepieciešams paaugstināt griestus. Ir iespēja arī pazemināt grīdu. Līdzīgu projektu šobrīd jau izstrādājam Vāgnera zāles renovācijai.

Lielisks piemērs esošo projektu akcentēšanai ar jaunām, interesantā būvēm, ir Dāvida Čiperfilda veidotā Džeimsa Simonsa galerija pie Berlīnes Neues Museum. Šis projekts sākotnēji tika uzskatīts par potenciālu izgāšanos, jo tas pilnībā nesaskanēja ar apkārt esošo muzeja arhitektūru. Pret šo potenciālo projektu pat tika iesniegta sabiedrības petīcija. Tomēr, tā kā Čiperfilds jau iepriekš ar grandioziem panākumiem realizēja paša Neues Museum renovāciju, viņam tika piešķirts “uzticības kredīts”. Jaunā un nu jau sevi pierādījušā projekta spilgtākā iezīme ir kolonāde, kura pieguļ blakus esošas upes kontūrai, harmonizējot šo šķietami moderno ēku ar diviem citiem tuvumā esošajiem orientieriem: Pergamona muzeju un Altes muzeju. Tāpat kolonnas ļauj saskatīt jau esošo muzeju aprises, tās nenoslēpjot, bet papildinot.

Jāņem vērā, ka pēc ekspertu aprēķiniem, Kongresu nams ir visātrāk īstenojamais koncertzāles projekts, ļaujot mums pēc iespējas drīzāk noslēgt gadiem ilgušās diskusijas. Tāpat šobrīd citos koncertzāles projektos tiek runāts par publiskā un privāta sektora partnerību. Un lai arī tai ir vieta būt, mēs nevaram būt pilnībā pārliecināti, ka tā realizēsies. Diemžēl arī citos lielos, ar Latvijas kultūras attīstību un valstiskas nozīmes ēku izbūvi saistītos projektos, esam pieredzējuši krahu, jo kāds no partneriem bankrotē vai nevēlas turpināt sadarbību.

Kas ir svarīgākais, kas būtu jāņem vērā, domājot par Nacionālās akustiskās koncertzāles izbūvi?

Runājot par jebkuru mūsdienu arhitektūras projektu, tajā skaitā Nacionālo akustisko koncertzāli, mums ir vajadzīga sabalansēta domāšana – lai mēs varētu sasniegt labāko rezultātu saprātīgi izmantojot esošos resursus, kā arī rūpējoties par klimatu un pasaules piesārņojuma mazināšanu. Būvniecības atkritumi rada 30% no kopējā atkritumu daudzuma, pie tam, tie pagaidām ļoti nelielā daudzumā ir pārstrādājami.

Mums ir jādomā nevis pieticīgāk, bet saprātīgāk.

Mums, specialistiem, jādomā nevis par slavu, bet par saprātīgu pienesumu sabiedrībai. Tādēļ labākais risinājums ir pilnveidot esošo, padarīt to labāku, efektīvāku, tajā pat laikā neļaujot aiziet bojā senākām ēkām ar neizmērojamu kultūras vērtību.