Jau vairākus gadu desmitus viens no sāpīgākajiem kultūras jautājumiem ir Nacionālās akustiskās koncertzāles izbūve. Daudz esam diskutējuši par tehnisko nodrošinājumu, par vietu, kur tai jāatrodas, par tās grandiozitāti. Par to, ko koncertzāle mums simbolizē. Šobrīd kā trīs galvenās koncertzāles izbūves vietas izvirzītas – Kongresu nams jeb tā pārbūves projekts, kā arī jaunu ēku izbūves projekti Rūpniecības preču tirgū vai Andrejsalā.
Ļoti plaši tiek runāts, kā pilnīgi jaunas ēkas izbūve Rīgā radīs jaunu, spožu arhitektūras pieminekli, kas piesaistīts apmeklētājus no visas pasaules. Arhitekte Zaiga Gaile skaidro, kādēļ runājot par koncertzāli nevaram sevi salīdzināt ar citām pasaules valstīm un kā izskatās vīzija koncertzālei dārzā, pašā Rīgas centrā.
Kādēļ Latvijā jau ilgus gadus nevaram pieņemt lēmumu par Nacionālās akustiskās koncertzāles izbūves vietu?
Domāju, ka tas balstīts atšķirīgajos redzējumos. Daudziem latviešiem, arī maniem kolēģiem mēdz šķist, ka Rīgai ir nepieciešams liels un pamanāms arhitektūras brīnums, un ka tieši tas mums nesīs slavu un spožumu. Diemžēl, šādi uzskati visnotaļ bieži novērojami tieši mazās valstīs, jo šķiet, ka tikai šādi tapsim pamanīti. Patiesībā,
visā pasaulē tendence pēc arhitektūras brīnumiem ir noplakusi. Ja reiz arhitektūras balvas piešķīra pompoziem un izsmalcinātiem jaunajiem projektiem, tad nu šādu ēku novērtējumi ir daudz pieticīgāki, savukārt cieņā ir pārdomāti un loģiski risinājumi.
Ne mazāk svarīgs aspekts – izvērtējot projektus skatāmies uz tādiem pasaules piemēriem kā Sidnejas operteātris. Bet mums ir jāapzinās, ka citur finansiālās iespējas ir daudz lielākas un mūsu ieguldījumiem jābūt samērīgiem mūsu maciņa biezumam. Jāņem vērā vēl viena interesanta tendence. Vīriešiem patīk būvēt visu no nulles, ar projektiem veicinot pašiem savu atpazīstamību un slavu. Sievietes šajā ziņā ir pieticīgākas un prot saskatīt potenciālu arī vecākās, pārbūvējamās celtnēs. Šis viss rada nerimstošas diskusijas.