"Atnesu uz slimnīcu izvārīto zupiņu, bet viņas vairs nebija..." Žanna Dubska atklāti par mātes zaudējumu un vientulību

"Viena mana dzīve beidzās ar mammas aiziešanu. Es biju emocionāli ar viņu tik saistīta, tādā ziņā, ka tad, kad viņa aizgāja, tad es sapratu, cik es biju ar viņu saistīta. Joprojām nevaru mierīgi runāt par to. Man visa pasaule beidzās," raidījumā "Dzīvei nav melnraksta" sacīja Žanna Dubska. 

Dubskas mātei tika veikta sirds operācija: "Viņai jau bija pirmās grupas invaliditāte, un es neapzinājos, ka viņa iet prom. Mani beidzot ielaida reanimācijā, un man likās, ka viņai iet uz labo pusi, bet izrādās, ka mani ielaida reanimācijā, lai es redzētu agoniju.

Es redzēju to agoniju, un tas bija drausmīgi. Es nezinu, kāpēc man to parādīja. 

Uzreiz pēc operācijas mani ielaida un es prasīju, ko viņa grib. Viņa teica, ka viņa grib vistas zupiņu. Mani pēc tam vairs nelaida, jo viņai atteicās viens orgāns pēc otra. Es vēl skrēju vārīt viņai zupiņu, bet viņa jau bija mirusi.

Es atnesu uz slimnīcu to zupu izvārīto, bet viņas vairs nebija. To es negaidīju."

Intervijā Dubska runāja ne tikai par savu bērnību, bet arī vientulības sajūtu, kas piezogas ik pa laikam. 

"Mans noslogotais darba grafiks nav tāpēc, lai es nejustos vientuļa. Lielākoties es nejūtos vientuļa. Tomēr kādreiz es jūtos vientuļa, man ļoti citreiz pietrūkst tuvu cilvēku. Tādu tik tuvu cilvēku emocionāli, kurš mani pieņem tādu, kāda es esmu. Kad aiziet vecāki, tu saproti, ka tavā dzīvē varbūt vairs nebūs tik tuvu cilvēku. Es jūtos vientuļa tāpēc, ka aizgāja mamma, tētis, vecmāmiņa, vectētiņš. Varbūt kādam dzīves draugs to aizstāj. Man aizgāja draugs, kurā es jutu tādu mīlestību. Viņš nomira pagājušā gadā no vēža. Viņš varēja paglāstīt galvu, viņa klēpī es varēju vienkārši pagulēt. 

Cilvēki iet prom. Es jūtos vientuļa, kad ievēroju kādu lielu ģimeni, jo man nekad tādas nebija," sacīja Žanna.