Attieksme ir jocīga – kad viesos Makrons, tad viņu ved pie gleznām, bet kad jāatbalsta mākslinieki, tad māksla ir nevis darbs, bet kaut kāds hobijs. Mākslas problēmas nav tikai mākslinieku problēmas, bet tās skar praktiski visu sabiedrību. Uzņēmēji bez mākslas sniegtās tēlainības vāji spēs realizēt savas produkcijas marketingu un citi, kam ir nepieciešama fantāzija un tēlaina domāšana, arī daudz zaudēs.
Kultūras ministrs ir apmāts ar akustisko koncertzāli, bet finanšu ministrs ar visu savu ministriju nespēja izrēķināt, ka pēc jaunās nodokļu un VSAOI maksājumu veikšanas lielai daļai pat ļoti labiem māksliniekiem uz rokas paliek radošam darbam un pārtikai nepietiekami līdzekļi.
Darbnīcas ir jāuztur un krāsas jāpērk. Vēl trakāk ir tēlniekiem, jo viņiem darbnīcas ir vēl lielākas, materiāli daudz dārgāki (metāls, akmeņi, u.c.), bet nodokļu režīmu grib diktēt pēc apgrozījuma. Īsteni diletantiska vai zemiska pieeja.
Latvijas vizuālās mākslas saredzamais bēdīgais gals rēgojas jau kopš rudens, kad sāka kāpt enerģijas cenas kopā ar minimālām VSAOI iemaksām un visādiem jauninājumiem, kas pie jau tā Covid-19 neesoša mākslas tirgus noplicināja mākslinieku maciņus līdz pilnīgai distrofijai. Pagājušā gadā VKKF kaut kādu palīdzību deva ar mākslinieku nodarbinātības programmu. Šogad viss ir ne vairs slikti, bet traģiski. Elektrības, gāzes un apkures cenas ir uzkāpušas debesīs un mākslai naudas vairs nepaliek. Var teikt, ka tas tā ir visiem, bet visiem nav privātas (īpašumā vai īrētas) darba telpas, kas ir jāapkurina darba vajadzībām un arī mākslas darbu saglabāšanai (jāatceras muzeju noteikumi uz temperatūras un mitruma režīmiem). Ir jāatceras, ka mākslas darbu radīšana ir radošs process un kardināli atšķiras no amatniecības. Ir dzirdēts komentārs, ka dažu tūkstošu cilvēku dēļ neies tak likumu grozīt un lai viņi iztiek kā māk – demokrātija. Nu tad lūdzu noņemiet jebkādu atbalstu sportam un to pasakiet līdzjutējiem - ja visiem, tad visiem.