Viedoklis ⟩ Nodokļi par izdevumiem

Romans Vitkovskis
Nodokļi par izdevumiem
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Romana Vitkovska karikatūra

Augstas amatpersonas nesen samelojās, apgalvojot, ka Latvijā nav nodokļu no neiegūtiem ienākumiem. Vēl tiek apgalvots, ka VID pilda likumu, nevis pieraksta tam klāt savas fantāzijas. Piedāvāju īsu interviju ar Latvijas Universitātes BVEF lektori, pētnieci Līgu Leitāni.

Tāds ir UIN, un vēl vairāk, tas ir par izdevumiem. 50 eur par to, ka uzņēmums neaktīvs pēc likuma, bet aktivitāti rēķina pēc tā ienākumiem, nevis pēc regulāriem izdevumiem par permanentiem pakalpojumiem, piemēram, izglītošanas mājaslapu uzturēšanas un banku pakalpojumiem, kā arī par grāmatveža dažu stundu darba samaksu ar IIN un VSAOI (mazākais par 100 eur).

Saskaņā ar likuma "Par nodokļiem un nodevām" 1. pantu - 14) izvairīšanās no nodokļu vai nodevu maksāšanas — apzināta nepatiesas informācijas sniegšana nodokļu deklarācijās, nodokļu deklarāciju, informatīvo deklarāciju vai nodokļu administrēšanai un kontrolei nepieciešamās pieprasītās informācijas neiesniegšana, nelikumīga nodokļu atvieglojumu, priekšrocību un atlaižu piemērošana vai jebkura cita apzināta darbība vai bezdarbība, kuras dēļ nodokļi vai nodevas nav samaksātas pilnā apmērā vai daļēji.

VID ar likumu ir atstāta ne viena vien vieta brīvai samaitātai fantāzijai un korupcijas iespējām. Piemēram, ja tiek izmantoti likumi un MK noteikumi, lai likumīgi optimizētu maksājamo nodokļu apjomu, VID var to tomēr traktēt kā "cita apzināta darbība". No veselā saprāta viedokļa vai nu ja ir tieši likuma pārkāpumi, tad sodāmi, bet, ja tiek izmantota spēkā esošu likumu normu kombinācija, kas samazina nodokļa lielumu, tad nevis nodokļa maksātājs ir vainīgs, bet likumdevējs, jo pieļāvis šādu situāciju. Spilgta ilustrācija ir mikrouzņēmuma neatbilstoša, bet likumīga statusa izmantošana, kas publiskā retorikā no VID puses tika nosaukta par ļaunprātīgu nodokļu nemaksāšanu.

Lai mani konstatējumi netiktu apšaubīti kā amatiera prātojumi, lūk, īsa intervija ar Latvijas Universitātes BVEF lektori, pētnieci Līgu Leitāni.

Lūdzu, pastāstiet par absurdiem nodokļu likumos.

Šobrīd ir izveidojušies vairāki bīstamības momenti, kas ir saistīti ar nodokļiem. Pirmkārt - likumdevēju vēlme noteikt nodokļu maksātājiem maksāt nodokli no negūtiem ienākumiem. Un tādi nosacījumi ir vairāki. Uzņēmuma ienākumu nodokļa likumā noteikts: ja par pārskata gadu aprēķinātā uzņēmumu ienākumu nodokļa summa ir mazāka par 50 EUR, tad nodokļa maksātājs pārskata gada pēdējā taksācijas perioda deklarācijā norāda budžetā maksājamā nodokļa starpību, kas kopā ar pārskata gadā aprēķināto nodokli veido 50 EUR, ko iemaksā budžetā. Saskaņā ar šo daļu budžetā papildus iemaksājamā nodokļa summa nav uzskatāma par nodokļa pārmaksu.

Minētos 50 eur nepiemēro, ja īstenots viens no šādiem nosacījumiem:

1) pārskata gadā sabiedrība reģistrēta uzņēmumu reģistrā;

2) pārskata gadā ir pabeigts sabiedrības likvidācijas process;

3) nodokļa maksātājs pārskata gadā ir veicis iedzīvotāju ienākuma nodokļa vai valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par darbinieku ne mazāk kā 100 EUR apmērā;

4) sabiedrībai sākts maksātnespējas process.

No nosacījumiem izriet: ja uzņēmums nav algojis darbiniekus, tad uzņēmumiem nāksies maksāt 50 eur, praktiski par to, ka uzņēmums ir reģistrēts.

Otrkārt – iedzīvotāju ienākuma nodokļa likums paredz, ka nodokļa maksātājs, kas ir reģistrēts kā saimnieciskās darbības veicējs, iemaksā vienotajā nodokļu kontā 50 EUR, ja taksācijas gadā nav gūts ar nodokli apliekams ienākums no saimnieciskās darbības vai ja aprēķinātā nodokļa summa no saimnieciskās darbības apliekamā ienākuma nepārsniedz 50 EUR. Izņēmums gan paredz, ka norma nav attiecināma uz maksātājiem, kuri taksācijas gadā ir veikuši iedzīvotāju ienākumu nodokļa maksājumus vai valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas par darbiniekiem, vai valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas par sevi kā pašnodarbinātu personu. 50EUR maksājumu nepiemēro par pirmo taksācijas gadu, kurā veikta saimnieciskās darbības reģistrācija, un par nākamo taksācijas gadu, kā arī par gadu, kurā izbeigta saimnieciskā darbība vai pabeigts likvidācijas process.

Tātad jāatzīmē: ja persona grib veikt saimniecisko darbību, tad saimnieciskā darbība veicēja statusā jāreģistrējas pirms saimnieciskās darbības veikšanas uzsākšanas. Tātad pat pie summās nelielas saimnieciskās darbības jāveic reģistrācija, bet tālāk jau šīs prasības. Lieki piebilst, ka ir nācies dzirdēt, ka labāk darīt ēnās nekā veikt oficiālu darbību. Diemžēl minētās likuma prasības par 50 EUR maksājumu veikšanu nav aktivitāti un iziešanu no ēnām veicinoša.

Treškārt – iedzīvotāju ienākuma nodokļa likums paredzēja izdevumu ierobežojumus, kas faktiski nozīmēja, ka nodoklis atsevišķos gadījumos varēja nozīmēt to, ka nodoklis ir jāmaksā arī no zaudējumiem. Tiesībsargs vērsās Satversmes tiesā, un Satversmes tiesa 2022. gada  7. janvārī pasludināja, ka minētais izdevumu ierobežojums ir neatbilstošs Satversmei.

Satversmes tiesas atzinums viennozīmīgi parāda likumdevēja negribēšanu lēmumu pieņemšanā ievērot Satversmes pamatprincipus. Atļaušos teikt, ka šis ir ļoti nozīmīgs lēmums, jo paver iespēju apstrīdēt vairākus regulējumus, jo pēc būtības tāpat kā izskatītajā jautājumā veidojas situācija, ka ar nodokli tiek aplikti negūtie ienākumi.

Ceturtkārt – gribētu minēt minimālās valsts sociālās apdrošināšanas iemaksas. Norma radījusi nopietnu spiedienu uz darba devēju, kurš, cenšoties izvairīties no iespējama papildu nodokļa uzrēķina, cenšas nenodarbināt darbiniekus, kuri tiktu nodarbināti, piemēram, pāris stundu mēnesī. Normatīvais regulējums uzrakstīts tā, ka darba devējs nevar pārbaudīt informāciju, kas var būt izšķiroša nodokļa papildu piemērošanas gadījumā, turklāt, arī saņemot papildu aprēķinu, VID paziņo summu, bet nav zināms, par kuru darbinieku aprēķins veikts.

Es minēju vairākus momentus, kas ir specifiski un uz negūtu ienākumu vērsts nodokļa maksājums. Kāds teiks, ka summas ir mazas. Tomēr es uzskatu, ka laikā, kad vajadzētu darīt visu iespējamo, lai veicinātu ekonomisko aktivitāti, arī sākotnēji maza nianse var būt bīstama.

Kādus signālus šādas likumu normas dod potenciāliem investoriem un uzņēmējdarbību sākt gribētājiem?

Ja runājam par kapitālsabiedrībām, tad reinvestētās peļņas neaplikšana ar nodokli ir viennozīmīgi investorus pievilinoša norma. Tomēr viss nav tikai balts. Savukārt darbaspēka nodokļu dēļ Latvijā darbaspēks ir dārgāks nekā mūsu kaimiņvalstīs. Tātad šis aspekts jau darbojas negatīvi. Tad vēl neaizmirsīsim par valsts regulējumu kopumu, kontroļu un uzraudzību kopumu. Šeit visspilgtāk runā fakti, investori labprātāk izvēlas kaimiņvalstis. Gribētos, lai beidzot mēs saprastu, ka vajag atļaut uzņēmējiem strādāt, tās ir vislabākās zāles ekonomikas veselīgumam.

Redzu, ka nopietna problēma jauniem uzņēmumiem ir minimālās sociālās iemaksas. Tieši sākumposmā, kad vēl nav ieņēmumu, jauniem uzņēmumiem, kas bieži iesāk ar minimāliem līdzekļiem, tieši šie maksājumi ir šokējoši. Tieši apstāklis, ka uzņēmums vēl ir bez ienākuma, bet nodokļu maksājums jau ir jāveic. Protams, var jau atrast risinājumus, piemēram, jaunais uzņēmējs paralēli vēl turpina strādāt algotu darbu kādā darbavietā un paralēli sāk savu uzņēmējdarbību. Pat teorijas saka, ka ir jākoncentrē spēki, lai sasniegtu rezultātu, bet te sanāk - lai neradītu papildu izdevumus jaunajam uzņēmumam, jaunais uzņēmējs “cenšas sēdēt uz diviem beņķiem”. Tas nav pareizi, bet tā ir veidots regulējums.

Foto: Romana Vitkovska karikatūra

Kā jūs komentētu, vai ir normas, kas var būt izplūdušas un dažādi traktējamas?

Likumā minēts termins “aizdomīgi darījumi”. Pēc finanšu sistēmas “kapitālā remonta” strādāt ar trešajām valstīm ir kļuvis grūti. Kredītiestādes baidās, prasa visneiedomājamāko, negrib turpināt apkalpot, jo, ja uzņēmums var tikt definēts kā augstāka riska, tad, protams, kredītiestāžu uzraugi var vērsties ar visu bardzību. Nācies redzēt, ka uzņēmumi, kas strādā Latvijā jau gadiem, pēkšņi sākuši izmantot kaimiņvalstu banku pakalpojumus. Vienam šādam uzņēmumam pajautāju, kāpēc bankas konts ir Lietuvā, uz ko man atbildēja, ka bankai grūti, jo uzņēmums strādā arī ar trešajām valstīm un negribot apkalpot. Jābilst, ka Lietuvas kredītiestāde labprāt šo uzņēmumu apkalpo. Te blakus stāv šis termins “aizdomīgi darījumi”. Kaut gan it kā ir apraksts, rekomendācijas, tomēr zem nosaukuma “aizdomīgi darījumi” dažādās situācijās var būt citādi traktējumi. Ja arsenālā tiek izmantots aizdomīgums, tad, protams, var būt dažādi brīnumi…

Brīnumi?

Jā, brīnumi. Sākot ar nepieciešamību skaidrot, pierādīt, naudas iesaldēšanu utt.

Analizējot gan atsevišķu amatpersonu izteikumus, gan uzņēmumu komentārus, var tikai secināt, ka finanšu kapitālais remonts gan tika īstenots, bet grūti strādāt kļuva tieši uzņēmumiem, kuri strādā tālāk par Eiropas Savienību.

Kas ir tas, ko gribētu redzēt tuvākā nākotnē?

Noteikti gribētu redzēt ierēdņu un likumdevēju izpratni par uzņēmējdarbību. Skan skaisti, bet minēšu piemēru, kā var izstrādāt kaut kādu regulējumu, ja pats izstrādātājs nevienu dienu nav bijis biznesa vidē un tur strādājis vai veidojis savu biznesu.

Nespēja saprast, ka uzņēmējdarbībā nekrīt nauda no debesīm, nav budžeta no kā paņemt, alga ir jānopelna.

Varbūt ierēdņu algu piesaistīt pie uzņēmējdarbības rezultātiem. Katras ministrijas ierēdņus pie kādas nozares. Tā izpratne jau kaut kā ir jāveido.

Vai tas ir reāli?

Būtu reāli, ja būtu griba… Bet ar to gribu kā ir, tā ir…

No Līgas Leitānes teiktā var secināt, ka kārtējo reizi Latvijā bija un ir ieviests kaut kas tāds, kas atbaida no naudas ieguldīšanas un uzņēmumu dibināšanas Latvijā, tādējādi izveidojot sliktu reputāciju. Permanentās runas par investīciju piesaisti paliek vāji īstenotas ar reāliem ieguldījumiem, jo jebkurš potenciāls investors gribēs iepazīties ar nodokļu likumiem un, ieraugot, ka kādai institūcijai ir iespējas interpretēt pēc sava prāta vainīgs vai nevainīgs nodokļu nomaksas vai darījumu jomā, saprot, ka var tikt stimulēts maksāt kukuli. Pats precedents par nodokļa maksāšanu no neiegūtiem ienākumiem darīs uzmanīgu jebkuru investoru, jo šāda pieeja garantē iespēju, ka var tikt pieņemtas arī citas līdzīgas normas, kas var vārda tiešā nozīmē izslaucīt kabatas.

Radošās personas FM spiež pie lielākiem apgrozījumiem dibināt uzņēmumus, lai risinātu, FM prāt, pareizāku nodokļu aprēķinu un nomaksu. Minētie kritēriji uzņēmuma aktivitātes mērīšanai liek radošām personām turēties pa gabalu no uzņēmuma dibināšanas, jo ir bieži sagaidāms, ka uzņēmums var pat pāris gadus dzīvot bez ienākumiem, bet ar permanentiem izdevumiem, kur 50 eur arī var būt pat jūtama summa.

Vienkāršs piemērs – tēlnieks dabūjis avansu par lielu darbu, un summa ir tik liela, ka ir jādibina uzņēmums. Materiālu izmaksas un citi izdevumi nosedz 95% no avansa, 5% sastāda tēlnieka alga, bet darbs ir uz 3 gadiem.

Lai velti nebarotu banku, tēlnieks uzreiz sev izmaksā algu par trīs gadiem un samaksā IIN un VSAOI. Nākamajos divos gados tēlnieks strādā pie pieminekļa, maksā par apkuri, elektrību, instrumentiem, bankas pakalpojumiem un grāmatvedim par tām pāris stundām gada pārskata sagatavošanai. Viņa uzņēmums divus gadus būs neaktīvs un būs spiests divreiz maksāt 50 eur UIN.

Var stāstīt, ka vajag darīt citādi, bet kāda daļa ir FM un VID, ko uzņēmējs dara ar savu uzņēmumu, ja viņš to neizmanto likuma pārkāpšanai? Tas, ka FM un VID nemāk vai negrib risināt nodokļu nemaksāšanas problēmas, nav iemesls šādai voluntārai budžeta papildināšanai. Līdz ar šo normu uzņēmuma dibināšanas ceļš ir galīgi sakompromitēts radošās sabiedrības acīs. Līdzīgi tas redzams arī pie fiziskas personas saimnieciskas darbības.

LMS, LDS. Romans Vitkovskis.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu