Lorencs dzimis 1949.gadā, bet miris 2022.gada 26.februārī.

Lorencs dziedāja un spēlēja ģitāru arī grupās "Baltijas balsis", "Selga", karavīru ansamblī "Zvaigznīte", kļūdams par tā vadītāju, sacerēja dziesmas, 1977.gadā saņēma komponista diplomu Latvijas Valsts konservatorijā.

Kad 1966.gadā tapa "Eolika", Lorencs jau bija redzama figūra uz Rīgas roka skatuves - bija izveidojis grupu "Blue Stars". Lorenca dzīvokli mēģinājumus rīkoja arī ansamblis "The Melody Makers", kurā viens no dalībniekiem bija Pits Andersons.

Sākumā dziedājuši angļu valodā, "Eolikas" dalībnieki sāka komponēt paši - Lorencs bija viens no aktīvākajiem. Ar dziesmu "Kapteiņi" viņš 1968.gada republikas l. estrādes dziesmu un izpildītāju konkursā ieguva 1. vietu. 1970.gada "Mikrofona" aptaujā Lorenca dziesma "Vecāmāte un runcis" ierindojās 4. vietā.

Kā konservatorijas profesora, simfoniķa Ādolfa Skultes kompozīcijas klases students 70. gados Lorencs vairākkārt sadarbojās ar Valmieras teātri - sacerēja mūziku izrādēm "Ei, tu, panāc šurp", "Mosties un dziedi", "Precības" un citām, turpināja koncertdarbību, uzstājās ar Ivara Vīgnera ansambli un savu toreizējo sievu dziedātāju Sarmīti Lorenci.

1971.gadā Lorencs tika iesaukts armijā, kļuva par karavīru ansambļa "Zvaigznīte" muzikālo vadītāju, veiksmīgi piedalījās festivālā "Liepājas dzintars". Pēc dienesta atsācis studijas konservatorijā, 1975.gadā Lorencs kļuva par Lapmežciema ansambļa "Selga" muzikālo vadītāju, kur solists bija Andrejs Lihtenbergs.

Lorenca dziesma "Ceriņi" 1977.gadā sasniedza 2. vietu "Mikrofona" aptaujā, bet dziesma "Janvārī" 1979.gadā palika 12. vietā. Kopā sacerētas vairāk nekā 100 dziesmas, no kurām apmēram puse ieskaņota, komponēta arī instrumentālā mūzika, skaņdarbi radiouzvedumiem.

70.gadu otrajā pusē Lorencs kļuva par ģitāristu Latvijas TV un radio vieglās un estrādes mūzikas orķestrī, sadarbojās ar bērnu ansambļiem "Dzeguzīte" un "Knīpas un knauķi", kam sacerēts dziesmu cikls "Ceļadziesma sienāzītim", izdots arī skaņu platē, iemūžināts koncertfilmā. Bērniem adresēta mūzika tapa arī izrādēm Valsts leļļu teātrī, kurā mūziķis iepazinās ar savu sievu Mananu, kas tur strādāja par mākslinieci. Akadēmiskā stilā sacerēta sonāte čellam un klavierēm, koncertino simfoniskajam orķestrim un rokgrupai un citi skaņdarbi.

80.gadu sākumā Lorencs muzicēja Ikšķiles kultūras nama ansamblī, daudz koncertēja, kā aranžētājs sadarbojās ar dziedātāju un komponisti Lolitu Vambuti. 80.gadu vidū par mūziķa pastāvīgu partneri kļuva Žoržs Siksna, tapa dziesmu cikls ar Ojāra Vācieša dzeju, ko dziedāja pats autors. Lorencs centās iet līdzi dziesmotajai revolūcijai, tulkoja Tautas frontes avīzi krievu valodā, vadīja ansambli Džūkstē.

Deviņdesmitajos Lorencs stāvēja pie festivāla "Saules zaķis" dibināšanas, iesaistījās konkursa "Mazais patskanis" aktivitātēs, kļuva par "labo roku" populārajam dziedonim Ojāram Grinbergam, kad viņš uzņēmās vadīt bērnu ansambli "Minipops", kā arī turpināja uzstāties kopā ar Žoržu Siksnu un Margaritu Vilcāni, darbojās arī kā aranžētājs, sacerēja pa dziesmai.

Neatrazdams pienācīgu pielietojumu savam muzikālajam talantam Latvijā, 2002.gadā Lorencs ar ģimeni emigrēja uz Kanādu. Tur mūziķis iztiku pelnīja kā autobusa šoferis, muzicēja baznīcā, kāzu svinībās, vadīja kori, komponēja studentu teātrim.

Pēdējoreiz dzimtenē Lorencs uzstājās "Eolikas" kolēģa Borisa Rezņika 70. jubilejas koncertos 2017.gada maijā.