Pretstāvēšana – ne tikai sižetā, bet arī dzīvē

"Otello" sižetu nepārstāstīšu, jo, domājams, ka Viljama Šekspīra lugu, kas ir Verdi meistardarba pamatā, zina teju ikviens, vien var atgādināt, ka šīs operas pirmizrāde notika 1887. gadā Milānas operteātrī "Teatro alla Scala". Taču noteikti jāpiemin politiskās kaislības, kuras valdīja 5. marta vakarā: pirms izrādes uz skatuves uznāca GNO (Grieķijas Nacionālās operas) baleta solists Giannis Mitrakis, kurš pauda: "Mans tēvs ir grieķis, bet mamma – ukrainiete. Manas mātes un vecvecāku valstī pēc Krievijas karaspēka iebrukuma jau desmit dienas notiek karš. Visu Nacionālās operas darbinieku vārdā vēlos jums pateikt, ka šī vakara izrāde ir veltīta Ukrainai un tās iedzīvotājiem, kuri izdzīvo dramatiskos mirkļus. Lai māksla un kultūra ir mūsu visu balss tūlītējām šā kara beigām."

Dejotājs arī aicināja klātesošos ar klusuma brīdi godināt bojāgājušos. Šo aicinājumu klātesošie uzņēma ar aplausiem, pēc kura sekoja klusuma minūte. Taču pirms 3. cēliena uz skatuves iznāca aptuveni piecpadsmit koristi un orķestra mūziķi, lai pavēstītu, ka protestē pret lēmumu izrādi veltīt Ukrainai un izsludināto klusuma brīdi (tiesa, šī aktivitāte no publikas puses tika sagaidīta ar protestiem un skaļiem "būuūūū" saucieniem). Kā vēlāk paskaidroja operas pārstāvji, šie mūziķi bijuši arodbiedrības pārstāvji un daļa no viņiem – arī Grieķijas komunistiskās partijas biedri. Un tikai pēc tam, kad notiekošajā iejaucās galvenās lomas atveidotājs Aleksandrs Antoņenko, atgādinot, ka karš Ukrainā patiesībā sākās jau pirms astoņiem gadiem, mākslinieki devās uz savām vietām, lai turpinātu izrādi. Notikušais neviļus lika aizdomāties – iespējams, šīs kara, miera un pretstāvēšanas tēmas savā darbā patiesībā ir iekodējis arī Šekspīrs… Tāpat iespējams, ka izrādes režisors bijis visai gaišredzīgs, savā pirmsizrādes uzrunā citastarp pavēstot: "Mēs varam atgriezties 16.gadsimtā vai 19.gadsimtā, vai varbūt 21. gadsimtā, mums joprojām ir tie paši vecie konflikti…"

Scenogrāfijas vietā – vizuāli simboli un prožektoru gaismas

Tas, ka grieķu publikai par "Otello" jauniestudējumu patiešām ir liela interese, liecināja ne tikai izsludinātās papildizrādes, bet arī tas, ka 5. marta vakarā grieķu mecenāta Stavrosa Niarkosa vārdā nosauktais kultūras centrs, kurā atrodas arī Grieķijas Nacionālā opera, bija pārpildīts līdz pēdējam (jāpiebilst, ka Grieķijā tobrīd beidzot bija atcelti gandrīz visi pasākumu apmeklēšanas ierobežojumi). Tiesa, tas nav nekāds brīnums, jo Vilsona iestudētās izrādes – tostarp 2019. gadā tapušais "Otello" iestudējums – jau līdz šim ir izpelnījušās lielu ievērību.

Daudzkārt godalgotā avangarda režisora iestudētajā izrādē darbība norisinās minimālistiski ainaviskā pasaulē, kur notiekošo pastiprina iespaidīgs apgaismojums (Vilsons ir arī izrādes gaismu partitūras autors), stilizētas kustības, unikāli tērpi un intensīvs grims. Patiesībā tas arī pirmais, kas iekrīt acīs, kad uz skatuves parādās izrādes galvenie tēli – Jago, Kasio, Roderigo un, protams, Otello un Dezdemona. Mākslinieki režisora ieceres dēļ ir spiesti kustēties kā marionetes, turklāt viņu krīta baltās sejas papildinātas ar melniem akcentiem, kas, piemēram, Jago liek izskatīties teju pēc hakeru grupējuma Anonymus vizualizācijas (un jāteic, ka lieliski piestāv šā nelieša un manipulatora dabai). Turklāt režisors dziedātājiem licis ne tikai kustēties kā marionetēm, bet brīžiem – vienkārši stāvēt uz vietas, neko nedarot, tāpēc vairākās mizanscēnās mākslinieki ir spiesti visas emocijas paust ar dziedājumu vien. Redzot, cik sarežģītos un smagos tērpos (vismaz vizuāli) viņiem tas jādara, var vien solistus uzteikt par izturību un pacietību. Turklāt šajā izrādē nav itin nekādas scenogrāfijas, vien stilizēti vizuāli simboli, kuri parādās uz ekrāna skatuves aizmugurē, līdz ar to daļēji novēršot skatītāju uzmanību no izrādes norises.

Emocijas var paust tikai ar balsi

Neapšaubāmi, iestudējuma centrā ir izcilākais latviešu tenors Aleksandrs Antoņenko, kurš ne velti tiek dēvēts par mūsu laika pieprasītāko Otello un solistu, kurš pēdējo desmit gadu laikā veidojis iespaidīgu karjeru pasaules vadošajos operteātros. Šo lomu Aleksandrs dziedājis kopš 2008. gada, kad pirmo reizi to izpildīja Zalcburgas festivālā, ko diriģēja Rikardo Muti; pēc tam viņš turpināja spēlēt Otello Metropolitēna operā Ņujorkā, Londonas Karaliskajā operā, Parīzes Nacionālajā operā un Vīnes Valsts operā. kā arī Čikāgā, Cīrihē, Romā un citur pasaulē, sadarbojoties ar izcilākajiem diriģentiem, tostarp - Antonio Papano, Valēriju Gergijevu u.c. Atceros, ka savulaik Antoņenko kādā intervijā paudis, ka greizsirdība ir vienas no briesmīgākajām un postošākajām jūtām, kādas jelkad jāpiedzīvo cilvēkam. Šajā izrādē gan šīs emocijas, gan pirms tam – mīlestību pret sievu dziedātājs var paust tikai ar balss palīdzību (dziedājumu papildina jau minētā vizualizācija), tādēļ uzdevums nebūt nav vienkāršs. Taču, par spīti spriedzei un režijai, arī Grieķijas Nacionālās operas izrādē Aleksandrs ar savu uzdevumu tika galā godam, izpelnoties klausītāju ovācijas.

Pārējās galvenās lomas šajā izrādē uzticētas grieķu operzvaigznēm: Dezdemonu interpretēja Latvijā, iespējams, mazāk dzirdētais grieķu soprāns Celija Kostea (operas mājaslapā var iepazīties ar viņas biogrāfiju un dziedātajām lomām), un īpaši skaisti viņas samtainais soprāns izpaudās "Vītola dziesmā" ("Willow song") un dziedājumā "Ave Maria", kad viņa jau paredz savu bojāeju. Taču novērtēt dziedātājas aktiermeistarību bija grūti tikpat kā neesošās darbības dēļ (patiesību sakot, kaut kāda darbība norisinās tikai 4.cēlienā, kad Dezdemona atlaižas gultā; kad Otello viņu nožņaudz un pēc tam pats noduras). Savukārt Jago loma uzticēta grieķu baritonam Tasim Kristojannim (Tassis Christoyannis), kurš šā manipulatora un ļaundara tēlu izspēlēja ar visai lielu azartu, to maksimāli ieliekot savā dziedājumā – cik nu to ļāva režija.

Katrā ziņā, šī izrāde bija lieliska iespēja novērtēt līdz šim Latvijā maz dzirdētus vai pat nedzirdētus solistus, apgūt jaunus Eiropas opernamus un novērtēt līdz šim neiepazītu pasaulslavenu režisoru iestudējumus. Un, protams, kārtējo reizi pārliecināties, ka arī citur pasaulē latviešu operdziedātāji joprojām tiek augstu vērtēti.