Koberidze par šo filmu saņēma FIPRESCI godalgu kinokritiķu balsojumā par labāko filmu 2021. gada Berlīnes filmu festivāla konkursā.

Stāsts par mīlestību no pirmā acu uzmetiena, kad Liza un Giorgijs nejauši satiekas uz ielas Gruzijas pilsētā Kutaisi. Mīlestība viņus pārsteidz nesagatavotus, un viņi pat aizmirst pajautāt viens otra vārdu. Pirms dodas katrs uz savu pusi, viņi sarunā nākamajā dienā satikties. Taču viņi nezina, ka viņus nobūrusi ļauna acs. Vai viņiem izdosies atkal tikties? Un, ja izdosies, vai viņi pazīs viens otru? Dzīve viņu dzimtajā pilsētā rit, kā ierasts, suņi klīst pa ielām, sākas pasaules kausa izcīņa futbolā, un filmēšanas grupa, kas saņēmusi uzdevumu atrast īstu mīlestību, varētu būt tieši tas, kas viņiem vajadzīgs.

Intervijā režisors Koberidze paskaidro, kāpēc mums nepieciešama maģija un pasakas.

Jūsu filma parāda mīlas stāstu un pēc tam tur neziņā, vai tam būs nākotne. Kā jums ienāca prātā ideja par lāstu un nesatikšanos?

Kad biju bērns, bieži vien valkāju dārgakmeni, parasti ap roku, lai tas mani pasargātu no ļaunas acs. Mūsdienās to gandrīz neviens vairs nedara, un es gribētu zināt, kāpēc. Vai ļaunā acs vairs neeksistē, vai arī neviens tai vairs vienkārši netic? Protams, mans stāsts nav tikai par ļauno aci, bet arī par pārdabiskiem spēkiem vispār - labo un ļauno -, kas šķiet izslēgti no mūsu materiālistiskās pasaules, bet laiku pa laikam joprojām uzrodas. Mani interesē cieņa pret neizskaidrojamo un šo fenomenu vietu ikdienā. Valdzinājums, ko divi cilvēki izjūt viens pret otru, ir kaut kas neizskaidrojams. Kā tiek sasiets pavediens, kas tur divus cilvēkus kopā, un kāpēc ir tik sāpīgi, kad šis pavediens pārtrūkst? Neviens to īsti nezina. Metamorfozi filmā es neuztveru kā metaforu vai alegoriju, bet kā kaut ko tādu, kas notiek mūsu acu priekšā, - viss pārējais ir atkarīgs no interpretācijas.

Filmā lielu lomu spēlē bērni, suņi un futbols. Vai varat paskaidrot, kā jūs nolēmāt stāstā ietvert šos elementus?

Kaut kādā ziņā Kutaisi ir pilsēta, kas pieder tās bērniem, vai vismaz dienas laikā mēdz būt brīži, kad pārņem šāda sajūta. Tie ir nedaudz līdzīgi epizodei Nanni Moreti filmā "Mīļā dienasgrāmata", kurā bērni pārņēmuši pilsētu. Tā kā mūs vadīja tas, ko pilsēta varēja piedāvāt, aši tapa skaidrs, ka bērni spēlēs lielu lomu, un jebkurā gadījumā, vai ir kas skaistāks, ko filmēt, nekā bērni? Varbūt suņi?! Tik vientulīgā laikā kā šobrīd suņu pamācošā eksistence ar tiem piemītošo uzticību, cieņu un godu man ir patiess mierinājums, kad mūsu ceļi krustojas. Un savās filmās es pateicībā viņiem vienmēr cenšos atvēlēt vietu.

Ir tikai nedaudz lietu, kas mani iepriecina, un viena no tām noteikti ir futbols.

Meklējot filmēšanas vietu, mēs devāmies uz īstu stadionu un caur tuneli uzkāpām uz laukuma, gluži kā spēlētāji. Tajā brīdī es sapratu, ka tas būtu mans lielākais sapnis - uzskriet uz futbola laukuma izlases sporta tērpā, nostāties vienā rindā ar pārējo komandu, lepnumā starot, klausīties Čempionu līgas motīvā vai valsts himnā, gatavojoties lielajai spēlei. Tas nenotiks, es zinu, bet ar filmām, ko veidoju, es varu nonākt nedaudz tuvāk šim sapnim…

Nosaukums un filmas tēls liek domāt par maģisko reālismu, par pārdabisko, kas ietekmē ikdienu, nevienu nepārsteidzot. Vai jūs teiktu, ka tas ir tipisks gruzīnu trops? Kāpēc šāda stilistiska izvēle?

Ir divas iespējas: vai nu filmas varoņi prāto, kas notiek, bet mēs nekad neredzam viņus prātojam, vai arī viņi par to prāto, bet neļauj to manīt. No vienas puses, man šķiet svarīgi atstāt cilvēkus vienus svarīgos intīmos brīžos. Ir lietas, kas jādara un jāpieredz vienam pašam, un tas attiecas arī uz izdomātiem tēliem. No otras puses, cilvēka emocionālās reakcijas spektrs ir pilnīgi pārvērtēts, un reakcijām, ko redzam filmās, nav nekāda sakara ar realitāti. Es nedomāju, ka reakcijām obligāti jābūt reālistiskām, bet es gribētu, lai tās nesekotu tiem paraugiem, ko esam pieraduši redzēt filmās.

"Ko mēs redzam, skatoties debesīs?" kinoteātrī Splendid Palace 18., 20., 22., 23.martā.

Filmas reklāmas rullītis.