Publicējam vēstuli pilnā garumā.

"Ukraiņi cīnās par mums visiem. Ir pagājuši gandrīz piecdesmit gadi, kopš es nedzīvoju Krievijā, un šos gadus esmu pavadījis brīvā sabiedrībā. Tomēr es uzaugu Latvijā - valstī, kas bija PSRS sastāvā. Mans tēvs bija Krievijas militārpersona. Mana ģimene pārstāvēja okupantu valsti, bet pat šādos apstākļos okupētā Latvija bija atvērtāka un eiropeiskāka nekā Krievija tajos laikos. Es esmu Eiropas produkts, Krievijas produkts un, protams, Amerikas produkts. Un noteikti manas domas tiek filtrētas caur manas pieredzes objektīvu.

Kopš Vladimira Putina armijas iebrukuma Ukrainā esmu izjutis dziļas šausmas un pārliecību, ka šis būs asiņains un šausminošs konflikts. Uzreiz sapratu, ka šis Krievijas armijas gājiens ir draudīgāks par tā saukto Krimas aneksiju un separātistu nemieriem Donbasa reģionā.

Ukraiņi vienmēr ir bijuši un joprojām ir draugi, kaimiņi un ģimene. Krievu un ukraiņu tautu attiecības bijušas viegli saplūdušas – starp valodām, kultūrām, robežām. Abas valstis ir neticami savstarpēji saistītas, vienlaicīgi apzinoties un novērtējot būtiskas kultūras atšķirības.

Es nevaru saprast, kāpēc cilvēki uzticas un seko tādam līderim kā Putins, bet krievi vēsturiski ir cīnījušies zem nospiedošas un brutālas vadības. Kā viņi nonāk pie tādiem vadītājiem, es nevaru atbildēt. Par šo tēmu ir jāraksta desmitiem grāmatu, taču atcerēsimies, ka pat brīvajā un demokrātiskajā sabiedrībā, kurā es dzīvoju, šokējoši daudz amerikāņu tic dīvainām teorijām, kas saistītas ar “nozagtām” 2020. gada vēlēšanām. Tas apliecina, ka vēstures nezināšana un nacionālistiska degsme nav kādas vienas valsts ekskluzīvs raksturojums.

Es atsakos visus krievus “mālēt vienā krāsā” un domāju, ka Putins uzrunā tos, kas baidās. Es pieņemu, ka viņš ļauj viņiem justies droši, tāpat kā visi autoritārie līderi ļauj saviem cilvēkiem justies aizsargātiem.

Tā ir viltus drošības sajūta, jo, protams, jebkurā brīdī aizsargātais var viegli kļūt par vajāto.

Es nevaru ietekmēt politiku vai mest Molotova kokteiļus un neesmu kompetents izteikt domas vai sniegt padomus par to, kādu palīdzību ASV, NATO vai Eiropa varētu vai tām vajadzētu ukraiņiem sniegt, bet mazākais, ko es varu darīt, ir palīdzēt pēc iespējas vairāk bēgļiem. Esmu pagodināts, ka izcilais rakstnieks Boriss Akuņins un ekonomists Sergejs Gurijevs mani uzaicināja viņiem pievienoties vietnes truerussia.org izveidē. Es nezinu, vai True Russia humanitāro lūgumu redzēs Krievijas pilsoņi, taču kibertelpas skaistums ir tāds, ka tas ir iespējams. Viņiem jāzina, kas tiek darīts viņu vārdā.

No manis kā karotāja nebūtu lielas jēgas, bet, ukraiņiem uzvarot, man būs liels gods iet un pateikties viņiem par cīņu. Patiesībā viņi necīnās tikai par sevi, bet par mums visiem, kas tic brīvai un atvērtai sabiedrībai."

Foto: Bombardēšana Kijivā 15. martā.