Vienmēr pārņem neērtības sajūta, kad redzu kādu cilvēku atsakāmies no sevis vai, nedod dies, savas dzimtenes. Vai otrādi, visbiežāk otrādi – cilvēks ir atteicies no sevis, bet publiski un popsiski, un dramatiski, un žēlīgi kalpo dzimtenei. Neveiklība, kauns, novēršanās.

Mazāk apnicīgi par kažociņu nēsāšanas kultūru man šķistu kāda interviju izrāde ar tirānu mātēm – no grieķiem līdz tagadējo Ukrainas bērnu slepkavu, Krievijas izdzimteņu mātēm – uz skatuvēm. Vai kāda no viņām nogalināja savus dēlus? Ja bijušas dzīvas, vai tagad kaut viena to izdarītu? Vai māte vispār uz ko tādu ir spējīga? Nu, jā, bet mēs te par to, ka kāds uz kādam bērnībā iemaucis ar krītlupatu ģīmī, vai pumpains kretīns ar lineālu pacēlis brunčus.

Komentāri
CopyDraugiem X Whatsapp