Intervijā, kas gatavota speciāli TVNET, sadarbībā ar projektu "Bibliotēka", jaunajai autorei jautājām par pamudinājumu no personīgiem atmiņu stāstiem radīt romānu un pēc iedrošinājuma citiem jaunajiem rakstniekiem.

Jūs esat pirmā no projekta "Bibliotēka" Jauno rakstnieku konkursa dalībniekiem, kas var lepoties ar pašas izdotu autobiogrāfisku romānu. Kādas ir sajūtas, turot rokās savu pirmo pašas rakstīto grāmatu?

Es no sirds priecājos un esmu gandarīta ar rezultātu. Pirms gada es nedomāju, ka kaut kas tāds varētu notikt un necerēju, ka man tas varētu izdoties, bet rezultāts mani patīkami pārsteidza.

Par ko ir romāns "Sveiki, Anglija!"?

Man šķita, ka man ir ko pastāstīt. Manas pirmās grāmatas sižeta pamatā ir stāsts par mūsu ģimenes pieredzi Anglijā – kā mēs tur nokļuvām, kā mums gāja. Kopumā tā ir pozitīva pieredze, taču netrūkst arī momentu, kas līdzinās braucienam pa kalniem augšup un lejup. Īsumā, tas ir stāsts par dzīves pieredzes gūšanu ārpus dzimtenes, jauniem draugiem un mums pašiem.

Tātad romāna sižeta pamatā ir reāls latviešu ģimenes dzīvesstāsts – piedzīvojumu stāsts par pārcelšanos uz Angliju, iedzīvošanos tur un pēc tam atgriešanos mājās.

Jā, tā ir. Lasītāji atsauksmēs saka, ka lasot varot pārsmieties. Man pašai grūti izvērtēt, kuri ir tie smieklīgākie momenti, tomēr tas, ka romāns izdevies viegli lasāms un lirisks, ir skaidrs.

Uz grāmatas vāka kā autores vārds ir rakstīts Helēnas Īves vārds, lai gan jūsu īstais vārds ir Irēna Ivčenko. Arī grāmatas galvenā varone ir Helēna. Kā jūs izvēlējāties savu pseidonīmu?

Konkursa ietvaros bija iespēja izveidot pseidonīmu. Izvēlējos vārdu Helēna, jo tas ir mans baznīcas vārds. Man patīk tā labskanīgums. Savukārt uzvārdu atvasināju no sava uzvārda burtiem. Man ļoti patīk augs īve – pati arī audzēju savā dārzā. Izvēloties pseidonīmu, domāju, ka šāds uzvārds nav dzirdēts, un neko tādu, kas jau bieži izmantots, es nevēlējos. Tā es nokļuvu līdz Helēnai Īvei. Man pašai patīk.

"Sveiki, Anglija!" bija Jauno rakstnieku konkursa darbs. Lai gan neesat starp diviem pēdējiem konkursa finālistiem, jūs esat pirmā no visiem dalībniekiem, kura grāmatu ir izdevusi. Kāda loma bija Jauno rakstnieku konkursam un tā organizētājiem šī darba tapšanā?

Loma ir vislielākā! Ja nebūtu šī Jauno rakstnieku konkursa, domāju, ka man vēl šodien tādas grāmatas nebūtu. Pirms dzirdēju par konkursu, man nebija domas rakstīt romānu – bija tikai doma uzrakstīt atmiņas, iespaidus par Angliju, bet ne romānu. Kad uzzināju par Jauno rakstnieku konkursu, pieņēmu lēmumu, ka jāmēģina. Tā ir puse no konkursa nopelniem. Kad saņēmu konkursa žūrijas vēstuli, ka mans darbs tālāk netiek virzīts, jo neatbilst vienam no konkursa kritērijiem, proti, ka romāna mērķauditorijai jābūt 18 līdz 30 gadu veciem jauniešiem, protams vīlos. Tomēr vienlaikus, lasot šo mana manuskripta izvērtējumu, piefiksēju, ka vērtējums par darbu kopumā ir ļoti labs. Es uzticējos šim žūrijas vērtējumam un nolēmu neapstāties, bet mēģināt darbu izdot. Tā ir otra puse konkursa nopelnu – profesionālas un kompetentas žūrijas rekomendācijas, kas mudināja rīkoties.

Pirmā grāmata uzrakstīta un izdota. Vai varam gaidīt nākamo?

Šis tas man ir padomā. Esmu iesākusi strādāt pie nākamā darba.

Cik daudz jūs pati lasāt un kāda tipa literatūru izvēlaties?

Man patīk tāda literatūra, kurā es nejūtu domu mudžekli, kurā ir skaidri uztverams saturs un kura ir patiesa. Ar to es neizslēdzu fantāzijas žanru, drīzāk, ka tā ir tāda nesamākslota literatūra, kurā lasītājs var ieiet, dzīvot līdzi varoņiem, nevis domāt, ir vai nav tas iespējams, apšaubīt sižeta ticamību.

Varbūt varat nosaukt kādu konkrētu sev mīļu autoru?

Daudzus gadus mans mīļākais autors ir Alfreds Dziļums. Arī Vladimirs Kaijaks, kurš ir dziļš rakstnieks ar savu domu un vēsturisku skatījumu. Tetraloģija "Likteņa līdumnieki", manuprāt, ir vērtīga un piemērota lasāmviela visām paaudzēm, kas būtu iekļaujama mācību programmā vecākajām klasēm. Man patīk, kā raksta Nora Ikstena.

No ārzemju autoriem šobrīd mans favorīts ir Mets Heigs ar savu domas dziļumu, ar filozofiju, ar fantāziju un oriģinalitāti.

Ja jums būtu jāraksturo savas attiecības ar grāmatām, ar literatūru, kā jūs to ietērptu vārdos?

Es raksturotu tās kā attiecības ar labu draudzeni vai labu draugu – man patīk pabūt divatā, pie kafijas tases, un pavadīt kopā laiku. Mierā un komfortā.

Jūs esat izgājusi cauri visam Jauno rakstnieku konkursa procesam. Pieminot Jauno rakstnieku konkursu, pirmā asociācija daudziem varētu būt, ka runājam par gados jauniem autoriem. Jūsu piemērs apliecina, ka rakstīt var sākt jebkurā vecumā. Varbūt jums ir kāds iedrošinājums cilvēkiem, kas vēlas sākt rakstīt?

Vecuma atšķirības diezgan būtiski ietekmē mūsu iespējas saplānot laiku, tomēr es domāju, un no savas pieredzes to varu apgalvot – tas ir vienkārši. Ja tu esi izdomājis un ja tu gribi, ņem un dari! Solīti pa solītim. Noteikti sanāks.

Audio: Saruna ar rakstnieci.