Paičs, kurš ir arī vairāku grāmatu autors, kara uzplēstās rētas, pagātnes aizvainojumu atgriešanos ar jaunu sparu un sabiedrības nokļūšanu strupceļā sauc par ļaunuma dabu. "Tad, kad mēs viņu vērojam, no vienas puses mēs sajūtam to impulsu kaut ko darīt, rīkoties, no citas puses – ļaunums mēdz atspoguļoties mūsos. Pie tam ļoti paradoksālos veidos. Šajā gadījumā, jā, viņš paceļ augšā arī mūsu agresiju, arī mūsu ievainojumus, aizvainojumus, rūgtumus," norāda teologs. Viņš stāsta, ka reakcijas ir ļoti dažādas, taču svarīgi būtu atcerēties, ka, cīnoties ar ļaunumu, nedrīkstam kļūt par šā ļaunuma spoguļattēlu.

"To ir ļoti grūti noķert, jo pašam jau liekas, ka es redzu pasauli tā, kā ir. Tas otrs klausās nepareizos kanālus, viņam ir nepareizais informācijas burbulis, bet es taču redzu, kā ir. Iedomāties, ka tas arī nav nemaz tik vienkārši. Arī es redzu tikai daļēji situāciju, proti, tādā nozīmē, ko darīt ar to, kas tagad ir noticis," saka Paičs, norādot, ka tas nav tik vienkārši.

"Saprast, kurā mirklī es tiešām cīnos par to, lai Ukrainā būtu miers, lai novērstu šo netaisnību, un kur es izmantoju šo situāciju, lai risinātu kaut kādus savus senus aizvainojumus un nenokārtotas lietas.

Lūk, tur vajadzētu tādu lielu apzinātību un ļoti lielu iedziļināšanos, kas bieži vien mūsos, protams, nav."

Teologs uzskata, ka Krievijas diktēto dienaskārtību Latvijā, piemēram, jautājumos par svētkiem, skolām, ir jārisina. "Neapšaubāmi tie ir jārisina, un droši vien, ka tas atver acis – kas notiek apkārt un liek mums saprast, ka arī mēs esam vairījušies no kaut kādiem jautājumiem. Par to jau nav runa. Runa ir drīzāk par to, lai tajā visā procesā mēs arī paši savu cilvēcību nepazaudējam," viņš uzskata. "Es domāju, ka lielākoties jau mēs to nepazaudējam, bet ir svarīgi ik pa brīdim sev to pajautāt."

Noklausies visu raidījumu "Ar dziesmu par dzīvi" šeit.