Vilis Lācis dzimis 1904. gadā Vecmīlgrāvī, Rīgā. Mācījies Daugavgrīvas draudzes skolā. Pirmā Pasaules kara laikā ar ģimeni devies bēgļu gaitās uz Sibīriju, kur pabeidzis skolotāju semināru. Pēc atgriešanās Latvijā piepelnījies ar dažādiem fiziskiem darbiem, bijis ostas krāvējs, kurinātājs un zvejnieks. 1930. gadā publicēti viņa pirmie literārie darbi – stāsts "Sieviete" un romāns "Atbrīvotais zvērs". No 1933. gada ir izdevējas Emīlijas Benjamiņas protežē, kura sekmē Lāča literāro karjeru, turpinājumos publicējot viņa populārāko romānu "Zvejnieka dēls". Vēlāk tas tiek ekranizēts kā pirmā latviešu pilnmetrāžas spēlfilma. 1938. gadā Lācis kļūst par "Jaunāko Ziņu" štata darbinieku. Kopumā viņš sarakstījis 20 romānus, daudzus desmitus stāstu, kā arī lugas un publicistiskus rakstus. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā pasludinājis sevi par komunistu un kļuvis par iekšlietu ministru Kirhenšteina valdībā, pēc vēlēšanām – par LPSR valdības vadītāju. Vācu okupācijas laiku pavadījis Maskavā, pēc tam atgriezies Latvijā un ieņēmis agrāko valdības vadītāja amatu. 1959. gadā partijas tīrīšanu rezultātā atbrīvots no amata. Miris 1966. gadā Rīgā.

Jēkabs Reinis atklāj: "Mēs neesam viengabalaini, mēs neesam plakani. Mums katram ir savi trūkumi, savas ambīcijas. Savas vēlmes, savi mērķi, un tas, kā mēs līdz tiem nokļūstam, – tās ir mūsu izvēles. Es kā Jēkabs mēģinu saprast, kāpēc Lācis izdarīja tādas izvēles."