33. "Jazzkaar" festivāls Tallinā un arī citās Igaunijas pilsētās notika astoņas dienas – no 24. aprīļa līdz 1. maijam. Koncertu nozīmīguma secība loģiski bija progresīva, tādēļ košākie notikumi norisinājās sākot no nedēļas vidus, attiecīgi pulcējot arvien vairāk skatītāju un arī ārvalstu masu mediju pārstāvju.

Galvenās "Jazzkaar" norises vietas bija igauņu mūsdienu kultūrvides jau ierastās mājas Tallinā – teātra centrs "Vaba Lava" un foto mākslas centrs "Fotografiska" Telliskivi radošajā kvartālā. Nezinātājiem, tas ir moderni atjaunots padomju laiku industriālais rajons otrā pusē dzelzceļam, skatoties no vecpilsētas. Apmeklēšanas vērta vieta pati par sevi.

"Vaba Lava" un "Fotografiska" ir pateicīga šāda festivāla lokācija, jo atrodas blakus, ļaujot piedāvāt cieši saplānotu programmu, kurā viens koncerts beidzas un otrs momentāni sākas, atvēlot publikai laiku vien pāriet no vienas ēkas uz otru, pa ceļam iegādājoties kādu dzērienu vienā vai otrā bārā. Ja reiz pieminam šo sadaļu, tad uzskatāmi iecienīts padzēriens mūsdienu igauņiem, starp citu, ir mūsu pašu "Valmiermuižas" alus, kas, protams, patriotiski priecē.

Latvijas mākslinieku festivāla programmā šoreiz gan nebija, ja neskaita igauņu grupā "Valter’s Harpejji Band" spēlējošo un Igaunijā dzīvojošo taustiņinstrumentālistu Arti Borisu. Viņu uzstāšanās “Fotografiska” gan vairāk atgādināja jauna stīgu/taustiņu instrumenta hibrīda paraugdemonstrācijas stundu, ne tik daudz pilnvērtīgu koncertu. Solītās oriģinālmūzikas vietā izskanēja Stīvija Vondera un citu dižgaru kaverversijas, galveno uzsvaru tik tiešām liekot uz modernā "harpejji" brīnuma iespēju atrādīšanu jaunās grupas līdera Valtera Sosalu izpildījumā.

Viens no lielākajiem festivāla notikumiem bija diezgan netipiskā divu amerikāņu džeza dīvu – Dī Dī Bridžvoteras un Čainas Mouzesas – uzstāšanās vienā festivālā. Paskaidrojums – viņas attiecīgi ir māte un meita. Bridžvotera gan koncertu sniedza koncertzālē "Alexela" otrpus vecpilsētai, uzstājoties kopā ar "Estonian Dream Big Band", kamēr viņas atvase piedāvāja emocionālu un arī verbāliem dzīvesstāstiem pārbagātu fanka un blūzroka performanci "Vaba Lava". Meita paviesojās arī mātes koncertā, bet otrādāks reveranss diemžēl izpalika.

Viens no spožākajiem festivāla mirkļiem bija izraēliešu trompetista Avišaja Koena koncerts kopā ar savu grupu "Big Vicious". Tērpušies skatuves ietērpos, ko varētu definēt kā kaut ko pa vidu starp "Super Mario Brothers" un autoservisa darbinieku ietērpu, izraēlieši piedāvāja brīvu ceļojumu mūsdienīgā elektrodžezā, brīžiem pietuvojoties rokmūzikas, brīžiem psihedēliskas ambiences robežām un loģiski nepiemirstot nospēlēt arī savu populāro britu triphopa grupas "Massive Attack" hita "Teardrop" versiju. Pārliecinoši. Turklāt to klātienē novērtēja arī Igaunijas prezidents Alars Kariss.

Taču viskošāk "Jazzkaar'22" sevi apliecināja amerikāņu džeza leģenda Kenijs Garets, kurš uz Tallinu bija atvedis savu tumšādaino mūziķu apvienību “Sounds From the Ancestors”. Visu cieņu tik tiešām augstu kvalitātes un progresa latiņu sasniegušajiem Igaunijas džezmeņiem, kuru festivālā, protams, bija vairākums, bet šādas pasaules A klases vienības parādīšanās uz skatuves liek atcerēties vairākas džeza patiesības uzreiz. Primārā no tām ir – džezs tomēr ir afrikāniskas izcelsmes amerikāņu mūzika. Kenijs Garets ar saviem "bro" to apliecināja par visiem simts procentiem, gandrīz vai burtiskā nozīmē noceļot "Vaba Lava" zāles jumtu ar masīvu skanējumu, pāri malām plūstošu enerģiju un tikai šādas raudzes profesionāļiem piemītošo vieglumu.

Gareta uzstāšanās maģiskākais brīdis bija uzspēlēšana divatā ar grupas jaunāko un visekspresīvāko dalībnieku – bundzinieku Ronaldu Bruneru, kurš, starp citu, ir jau drīzumā mūsu pašu "Positivus" festivālā gaidāmā basģēnija Thundercat vecākais brālis. Garets ļāvās virpuļojošam saksofona solo, kamēr Bruners centās iznīcināt savu iespaidīgo bungu komplektu, ko džeza pasaulē pārspēt varētu, ja nu vienīgi drīzā festivāla "Rīgas ritmi" viesmākslinieka Billija Kobema skatuves instruments. Pēcāk Garets turpināja arī absolūtu individuālo solo, liekot atcerēties, kādēļ viņa vārds jau ir ierakstīts pasaules džeza zelta fondā.

Galvu reibinošu pasaules līmeņa meistarību festivālā nodemonstrēja arī brazīliešu meistars Hamiltons de Holanda, pierādot, ka desmitstīgu mandolīnas spēlēšana pieprasa apmēram 20 pirkstus. Hamiltons tika galā ar saviem desmit, taču izsekot to kustībai visticamāk varētu vienīgi palēninātā videoierakstā. Viņa trio programma bija veltīta leģendārā brazīliešu komponista Antonio Karlosa Žobima daiļradei, neizpaliekot arī "Desafinado", taču nebūt neatstāja saulaini ieaijājošas bosanovas atspēlēšanas iespaidu. Arī šī bija pasaules klases uzstāšanās iz globālās mūzikas un džeza satikšanās lauciņa.

Par lielisku festivāla noslēgumu savukārt parūpējās aizokeāna Ņūorleānā dzīvojošā franču dziedātāja Sirila Emē, kura 2015. gadā uzstājās arī festivālā “Rīgas Ritmi”. Toreiz intervijā viņa savu mūziku raksturoja kā prieka džezu jeb fun jazz. Uzstādījums, šķiet, nav mainījies, bet “Jazzkaar” bija redzams, ka Sirila turpinājusi progresēt kā pārliecinoša džeza dīva ar savu koķeto un mazliet pašpuicisko šarmu, kā arī skatuvisko pārliecību, kas ļauj sagrābt jebkādu auditoriju un nelaist vaļā līdz pat koncerta beigām. Maģiskākais brīdis bija pavadošā trio aizsūtīšana atpūsties un palikšana divatā ar publiku un ukuleli. Atvainojos, baritona ukuleli, jo šo faktu pati māksliniece uzsvēra īpaši.

Igauņiem izdevās. Tā var secināt pēc "Jazzkaar" apmeklējuma, jo skatītāju bija daudz un brīžiem pat ļoti daudz, visi mākslinieki ieradās un neslēpa patieso sajūsmu par iespēju atkal uzstāties pilnai zālei klausītāju. Šīs emocijas nevar imitēt. Tās izskatās un izklausās pārāk patiesi.

Igauņi māk noorganizēt pasaules klases festivālu, viņiem ir, kur to darīt, ir, kas to atbalsta, un ir, kam tas viss tik tiešām intersē. Un šis komplekts ļauj attīstīties vietējiem mūziķiem, no kuriem šoreiz varbūt arī negribas īpaši izcelt kādu atsevišķi, bet nebūt ne zemas kvalitātes vai sliktu koncertu dēļ. Ja Igaunijas džeza un šāda mēroga festivālos arī tautas mūzikas, rokmūzikas, popmūzikas, elektroniskās mūzikas izpildītāji vēl nav īsti iepazīti, ieteicams to darīt pēc iespējas drīzāk, jo līmenis ir augsts un idejas ir interesantas.

Lai kādu no igauņu sniegtajiem koncertiem tomēr atsevišķi izceltu, šoreiz minēšu vienu no festivāla mājkoncertu sērijas notikumiem, kas norisinājās kādā Vimsi rajona (tāds kā mūsu Baltezers vai Mārupes tālais gals) privātmājā ar augstiem griestiem un itin labu akustiku. "Jazzkaar" tik tiešām piedāvā iespēju sarīkot īstu festivāla programmas mājās, tādēļ lūdz ļaudis pieteikties, un šoreiz vieni no laimīgajiem bija kāds pāris, kas veikli apvienoja koncertu ar vīra mammas dzimšanas dienas svinībām. Kāpēc gan ne? Uzstājās, starp citu, lielisks igauņu jau pieredzējušu pūšaminstrumentālistu duets – saksofonists Raivo Tafenau un klarnetists Mēliss Vinds, kurš spēlēja tādu fantastisku un džezā nemaz ne tik bieži manāmu instrumentu kā basklarnete.

Nākamaprīl būs "Jazzkaar" numur 34, bet pašmāju džeza mīļotājiem jau jaunmēnes būs iespēja apmeklēt mūsu pašu festivālu "Rīgas ritmi" numur 22, kur šogad uzstāsies džeza grandu supergrupa "Modern Standards Supergroup" ar bundzinieku Billiju Kobemu, trompetistu Rendiju Brekeru un saksofonistu Bilu Evansu sastāvā, globālās mūzikas apvienība "Ayom" no Portugāles, amerikāņu dziedātājs Klārks Bekhems, grupa "Very Cool People" ar dziedātāju Paulu Saiju, britu dziedātājs, multiinstrumentālists Ksantone Bleks un vēl citi lieliski mākslinieki.