Ironiski, ka filmas centrālā sižetiskā līnija ir par brāļu attiecībām, kura acīmredzamu iemeslu dēļ, režisoriem nav sveša - Roberta un Mārtiņa (Toms Auniņš, Mārcis Lācis) attiecību stāsts ir pilns ar dažādiem pārsteigumiem, pavērsieniem un pretrunām. Tajā pašā laikā šīs attiecības ir dabiskas un nepastarpinātas, kas ļauj filmai izskatīties maksimāli pārliecinoši. 

Ne mazāk pārliecinoši attēlota ir arī brāļu ikdiena - nemitīga dauzīšanās, dramatiskas atklāsmes, puse no kurām notiek narkotisko vielu vai alkohola murgos. Ar šo elementu Ābeļu filma atgādina nedaudz piemirsto Valērijas Gajas Germanikas lenti "Jā un jā" ("Да и да"), ar piebildi, ka brāļu attiecību vietā uz ekrāna notiek mīlas drāma, bet galvenā varone mākslas pasaulē nokļuva no parasta mietpilsoņa pasaules.

Filmas  "Nemierīgie prāti" galvenie varoņi (lai arī ne līdz galam izstrādāti, tie bieži jūk) - tā, protams, ir cita tēma. Viņi ir līdz kaulam šās turbulentās pasaules daļa, kur pilnīgam haosam tikai retu reizi nākas saskarties ar auksto, racionālo pasauli - mākslas dīleru veidolā. Taču uz veselā saprāta saliņām brāļi izkāpj tikai galējas nepieciešamības vadīti. Un pilnīgi saprotams - darīt tur viņiem nav ko. 

Tas viss ved varoņus pretī jauniem piedzīvojumiem, ne tikai iekšējās pasaules, bet arī ārējās - tad Rīgas līča dziļumos, bet tad vispār līdz pat Norvēģijai. Šeit būtiski noņemt cepuri trešā brāļa - Mārča Ābeles priekšā, kurš apbrīnojami spējis iemūžināt uz ekrāna stindzinošu aukstumu, neērtības, kas burtiski izplūst no ekrāna uz skatītāju prātiem. Jāatzīmē, ka skarbā Norvēģijas daba ar ziemeļniecisko dabu uz lielā ekrāna izskatās daudz tīkamāk nekā mitrais un drēgnais rudens Rīgā, Jūrmalā vai Liepājā.

Vai šajā drūmajā telpā ir vieta brāļu mīlestībai, iedvesmai un mākslai - tas jautājums, kas pēc filmas būs jāuzdod ne tikai filmas varoņiem, bet arī apmeklētājiem. 

Video: Filmas reklāmas rullītis.