Mazliet par sevi, dažos vārdos. Juris – vēsturnieks, filozofs, antropologs un Daina – no Brēmenes, Vācijā. Kā jūs atradāt viens otru?

Juris: Diezgan ilgu laiku bijām attāli paziņas, bet tad apmēram pirms 20 gadiem izrādījās, ka ir daudz kopīgu interešu, radās kopīgi darbi un beigās viss kopīgs. Sākām braukt kopā kādos izbraucienos pie draugiem, tikāmies Rīgas Danču kluba vakaros, devāmies pārgājienos, un tā viss aizgāja.

Daina: Es jau 1994. gadā atbraucu dzīvot uz Latviju, studēju Kultūras akadēmijā, bet pēc maģistra studijām Londonā strādāju piecus gadus Latvijas Nacionālajā operā par producenti. Tomēr vienmēr man īpaši tuva bija folklora un tautas mūzika. Tad kaut kā sadancojāmies ar Juri un sapratām, ka ne tikai privāti varam sadzīvot, bet arī kopīgi kaut ko īstenot folkloras lauciņā – rakstīt projektus, palīdzēt muzikantiem ar radošām iecerēm utt. Tā radās "Lauska", kura jau teju 20 gadus izdod tautas mūzikas diskus, vairākas grāmatas, īsteno dažādus starptautiskus folka projektus un – galvenais – reizi gadā rīko Etnomūzikas festivālu Valmiermuižā, kas vēl pirms gada bija pazīstams ar nosaukumu "Sviests".

Urdī jautājums – etnomūzika, folkmūzika, pasaules mūzika – kā būtu pareizāk runā lietot šo terminu?

J: Pasaules mūzika, man liekas, ir termins ar visplašāko tvērumu. Tas arī ierasti tiek lietots starptautiski, un turklāt labā lieta ir tā, ka katrs zem jēdziena pasaules mūzika var ielikt, ko vien pats vēlas. Pat tepat Latvijā, ja apskata "Zelta mikrofona" Tautas un pasaules mūzikas nominācijas kastītē ieliktos ierakstus, tad tur atrodamas visnesalīdzināmākās lietas. Šos ierakstus tur iedala žūrija, pat neatkarīgi no tā, kā sevi definē paši izpildītāji. No absolūtas autormūzikas līdz tradicionālās dziedāšanas rekonstrukcijai, kas cenšas turēties tik tuvu tradīcijai, cik vien iespējams, tātad cenšoties arī autorību mazināt, cik vien iespējams. Vieni izmanto radošumu, lai veidotu kaut ko pilnīgi jaunu un nebijušu, otri tai pašā laikā radoši cenšas pietuvoties tam, kas ir bijis un praktiski izzudis. Un to visu mēs varam likt kastītē kopā un uzlīmēt uzrakstu "pasaules mūzika", un melots jau nebūs. Tomēr kāda kopīga gaisotne, noskaņa visā šajā daudzveidībā ir jūtama. Es to sauktu par iedvesmošanos no saknēm un tradīcijas. Iespējams, šo iedvesmas izpausmi pat brīžam grūti aprakstīt, tomēr tai ir jābūt jūtamai, ja vēlies muzicēt vai dziedāt pasaules mūzikas festivālos.

Man diezgan labi patīk arī termins postfolklora – tas diezgan labi parāda virzienu, kurš atsperas tieši no vietējās tradīcijas, meklē izejvielas tautas mūzikas apcirkņos un tad to visu pārstrādā mūsdienīgā mūzikā, mūsdienu cilvēkiem saprotamā un uztveramā formā. Šī mūzika arī, protams, var doties jebkurā virzienā – pop, rok, džeza vai vēl kādā. Tāpat visdažādākajos veidos žanri šeit var savīties un sakausēties.

"Lauska" – kultūras menedžmenta centrs, mūzikas izdevniecība. Kad tas sākās un kā nonācāt līdz šim? Ar kuru projektu lepojaties visvairāk?

J: Viss sākās kā jau visiem aktīviem cilvēkiem. Ja kaut ko dari un tam ir nepieciešams piesaistīt finansējumu, slēgt līgumus un būt kaut cik nopietnam partnerim, ir jāizveido biedrība. Nu kaut vai, lai var rakstīt projektus. Tā radās biedrība "Lauska". Pēc tam pāris gadus vēlāk blakus biedrībai kopā ar jauno skaņu inženieri Kasparu Bārbalu nodibinājām arī studiju "Lauska", kas sniedz skaņu ierakstu studijas pakalpojumus un izplata ierakstus.

Laikam jau visnozīmīgākais un visilglaicīgākais ir tautas mūzikas izlases "Sviests", kuras izdodam ik pa diviem gadiem.

D: KMC "Lauska" mēs nodibinājām 2003. gadā, kad vēl pat nebijām precējušies. Mums vienkārši vajadzēja savu struktūru, kurā neviens mums netraucētu darboties. Atceros, kā ilgi domājām nosaukumu, lai tas būtu vienkāršs, bet ar nozīmi. Juris uzreiz zināja, ka logotips būs t.s. Tērvetes stabulētājs – 13. gadsimta zīmējums uz māla lauskas – atrasts Tērvetes pilskalnā un līdz šim senākais Latvijas teritorijā atrastais muzikanta attēls. No tā arī izriet nosaukums "Lauska". Bet arī idejiski – mēs jau praktiski strādājam ar lauskām, cauri laikiem pie mums nonākušiem fragmentiem – dziesmām, melodijām, instrumentiem, rakstiem, kurus mūsdienās cenšas atrast, notīrīt, pēc iespējas salikt atkal kopā. Un tās lausku savienojuma vietas – tā ir mūsdienu interpretācija, aranžija, jaunais skanējums vecām dziesmām. Man šķiet fascinējoši, ka senās dziesmas tiek atdzīvinātas un tās skan un saprot arī mūsdienās. Jo tas, kas ir nonācis līdz mūsdienām, ir laika pārbaudi izturējušas vērtības – tur viss liekais ir nokasījies nost, palicis pats vērtīgākais, kodols. Tā es skatos uz tām lietām.

Un kā ir šobrīd – divi pandēmijas gadi, izolācija, kara ēna...?

J: Mūsu dēls Miķelis pirms kāda laika teica, ka viņš labprāt kādu laiku padzīvotu pasaulē, kuru visu laiku nesatricina tādi globālie notikumi kā pandēmija un karš. Viņš prognozēja, ka vēl tikai mums pietrūkst citplanētiešu ierašanās. Nospriedām vienīgi, ka viņi varbūt varētu būt civilizētāki nekā daži labi mūsu kaimiņi Baltkrievijā un Krievijā.

Un tomēr, ja tā vēsu prātu uz visu paskatāmies, tad patiesībā mēs šeit Latvijā dzīvojam kā Dieva azotē. Mūs nedeportē uz Sibīriju, kur lielākā laime un gardums bija kartupeļu miziņas.

Tā vietā jāpasēž vairāk mājās, jāpamaina daži ieradumi, jāierobežo dažas vēlmes. Tāpat mūs arī vēl brutāli neslepkavo, neapšauda ar raķetēm, nespīdzina, neizvaro. Šo upuri mūsu vietā šobrīd nes varonīgā ukraiņu tauta, un nav šaubu, ka viņi uzvarēs. Un pasaule kopumā būs kļuvusi drusku labāka, pateicoties ukraiņu nesalaužamajam garam, viņu upuri nav veltīgi. Es pat teiktu, ka Ukraina ir tikpat liels Latvijas drošības garants kā NATO. Tāpēc mums viņi ir jāatbalsta visiem spēkiem, un patiesībā tas mums nemaz nesagādā kaut kādas milzīgas ciešanas un mokas.

Tomēr, protams, pasaulē ir pēdējos gados notikušas pārmaiņas. Viena no nepatīkamākajām, kas visvairāk skar praktiski visu kultūras nozari, ir cilvēku pielipšana ekrāniem. Arvien vairāk un vairāk laika tiek pavadīts pie visāda veida ekrāniem, un tas noteikti nenāk par labu nedz dzīvajiem koncertiem, nedz festivāliem, nedz teātriem, nedz muzejiem. Kaut arī bija tādas prognozes, ka cilvēki būs noilgojušies pēc dzīvajiem sarīkojumiem es pārāk optimistisks par to neesmu. Starp citu, arī karš, pat tieši mūs neskarot, vismaz uz mēnesi daudziem paralizēja spēju un vēlmi kaut ko darīt, bez jaunāko ziņu gaidīšanas.

D: Šajos laikos tā pa īstam varam novērtēt, cik ilgi mums bijusi iespēja dzīvot mierā un pārticībā. Pandēmija mums mācīja, ka dzīvē mēdz tomēr notikt diezgan straujas izmaiņas, ka nekas nav pilnīgi stabils, un mūsu uzdevums ir spēt reaģēt uz izmaiņām, neizsamist, bet pielāgoties un darīt savas lietas, kaut arī citādā formā. Tikko tas bija iespējams, mēs pirmajā pandēmijas gadā pasākumu rīkošanā pārgājām no nosacīti lielajām uz mazajām formām – etnofestivāls "Sviests" bija jāatceļ, toties mēs pie sevis laukos uz terases sarīkojām t.s. burbuļkocertu sēriju – saaicinājām pašus tuvākos apkārtnes kaimiņus un pavadījām dažus sirsnīgus vakarus sētā kopā svaigā gaisā un drošā attālumā – iepazināmies ar ļaudīm, kuriem gadiem ilgi bijām braukuši garām, nekad neparunājot. Tā ka gandrīz no jebkuras situācijas var kaut ko pozitīvu izveidot.

Man jau likās, ka tā pandēmija ir tikai tāda maiga pļauka, kura mums liek attapties, bet, tā kā mēs arī no tā neko neiemācījāmies, tad nu seko daudz spēcīgāks spēriens pa pēcpusi – tas ir asiņains karš kaimiņos ar zināmiem draudiem arī mums. Tas liek katram pārdomāt un apzināties savas patiesās vērtības un to, kas patiešām ir būtiski, – brīvība, cilvēciskas attiecības, iespēja dzīvot savu dzīvi pēc paša noteikumiem, nemēģinot laipot un izdabāt kaut kādiem varmākām – jo tam tāpat nav jēgas. Vēl jau mūs arvien uzmācīgāk piemeklē klimata izmaiņas, kas arī mums noteikti sagādās ne vienu vien pārsteigumu. Īsti sagatavoties tam nevar, bet – kā jau teicu – jāsaglabā vērība un elastība, un cilvēcība.

"Womex", Latvijas etnomūzika pasaulē? Braucat reprezentēt latviešu mūziku pasaules skatēs – kādi esam uz citu fona, ko vedam? Kādas ir atsauksmes un atgriezeniskā saite?

D: Atceros, kā pirmos gadus braucām uz "Womex" un to vien darījām, kā skaidrojām, kur vispār Latvija atrodas un kādu mūziku te spēlē. Bet mums pašiem tā bija iespēja izkļūt no sava mazā pīļu dīķīša un paklausīties, kas skan citur pasaulē un kur mēs ierindojamies šajā kontekstā. Laika gaitā daudz kas ir mainījies, gan mēs paši, gan arī latviešu folkmūzikas vide ir attīstījusies ar spēcīgām grupām un mūziķiem, kurus jau var saukt par profesionāliem. Tādi “Auļi” caur "Womex" kontaktiem ir spēlējuši daudzos lielos pasaules mūzikas festivālos visā pasaulē. Vajag tik gribēt un mērķtiecīgi strādāt. Arī daudz biežāk dzirdām no ārzemniekiem – ā, jā, Latvija, es tur biju, spēlēju, pazīstu, ļoti patīk. Pirmo gadu mēs ar Juri un Kasparu stāvējām tajā gadatirgū – visapkārt mudž  cilvēki no visas pasaules, visi apkampjas, priecājas satikties, bet mēs nevienu nepazinām. Starplaikā mēs arī jau braucām katru gadu kā pie savējiem draugiem, cilvēki mērķtiecīgi nāk uz Latvijas stendu ne tikai pēc balzamiņa, bet arī pēc mūsu mūzikas. Un ļoti grib arī braukt pie mums.

J: Šogad Valmiermuižā muzicēs Kilema no Madagaskaras. Mēs ar viņu iepazināmies pirmajā "Womexā", uz kuru braucām pirms kādiem 16 vai 17 gadiem. Kādus septiņus astoņus gadus vēlāk "Auļiem" sanāca ar viņu pirmais kopdarbs – videoklips "Tāltālu". Pēc tam viņš Latvijā ir ar "Auļiem" uzspēlējis koncertā un arī piedalījies vienreiz festivālā Porta. Tagad ar lielu prieku brauks uz Valmiermuižu. Tā tas darbojas. Tās sadarbības visbiežāk ir ilglaicīgas daudzu gadu garumā. Mums ir padomā gan mūziķi un grupas, kuras mēs labprāt atvestu uz Latviju, gan festivāli ārvalstīs, kuriem pie izdevības un veiksmes varam ieteikt latviešu māksliniekus, gan arī sadarbības partneri dažādiem pārrobežu kopprojektiem. Bet tas ir ilgs, lēns un, jāsaka arī, patīkams process, jo beigās tu ar saviem sadarbības partneriem arī sadraudzējies.

Video: Auļi & Kilema "Tāltālu".

D: Albīns Paulus no Austrijas pirms vairākiem gadiem piedalījās Auļu projektā "Senču balsis". Mēs toreiz izmisīgi meklējām jodelētāju, kurš iekļautos Auļu iecerētajā programmā, kuram patiktu dažādi eksperimenti un kurš nebūtu tīri šlāgerisks, ar ko jodelēšana parasti saistās. Tad nu gāju cauri mūsu "Womex" promo disku krājumiem, atradu vienu vairākus gadus vecu Austrijas pasaules mūzikas izlasi, un tur viņš bija. Nācās vēl arī viņu nedaudz pierunāt, lai piedalās šajā savā ziņā avantūrā, kurai iznākums bija galīgi nezināms. Pieņemu, ka mana vācu valoda arī nedaudz iedrošināja viņu, bet viņš atbrauca un bija galīgā sajūsmā, un tikai teica – danke, Daina! Tagad pietiek ar vienu ziņu un viņš ir gatavs atskriet kaut uz divām dienām – tā viņš ar Auļiem ir uzstājies "Zelta mikrofonā" un šogad būs pie mums festivālā – nāksies ne tikai jodelēt, bet arī līgot!

"Sviests" – šogad jau devītā izlase. Varbūt dažos vārdos – par katru no tām. Jūs, tāpat Dambis, esat mūsdienu Krišjāņi Baroni, kas apkopo un nodod tālāk vācelēs mūziku nākamajām paaudzēm. Kādas ir tendences muzikāli – jo katra izlase noteikti iekonservē sava laika, gada tendenci un aktualitāti.

D: Sviests mums radās vairāku iemeslu dēļ. No vienas puses tas patiešām ļauj apkopot un piefiksēt, kas tieši tajā brīdī skan postfolkloras lauciņā Latvijā. Bieži vien tie ir projekti un grupas, kuras kādu brīdi spēlē, bet līdz pašu albumam nemaz nenonāk, līdz ar to "Sviests" ir tā vieta, kur tās skanējums tiek piefiksēts, lai neaiziet zudībā. Tā kā "Sviests" iznāk ik pārgadus, nu jau padsmit gadu laikā var pamanīt tendences, kas mainās, kas paliek stabils latviešu postfolklorā.

Nosaucām šo izlasi par "Sviestu" – tas ir tā labdabīgi provokatīvi domāts. Kad sākām strādāt, mūsu sabiedrībā pārsvarā vēl valdīja priekšstats, ka folklora – tās ir vecas tantes, kuras skaļi velk ēēē, vai arī salkani pantiņi, kurus liek skolā deklamēt. Tad dzirdam – folklora, kas tas par sviestu? Bet sviests arī ir tīra, patiesa manta, kuru iegūstam, aktīvi strādājot, kuļot krējumu un izkuļot to pašu vērtīgāko, īsto koncentrātu. Tas ir kā pretstats margarīnam vai augu tauku maisījumam, kas izliekas par ko citu. Tas pats notiek arī ar tautas mūziku – to kuļ un maļ un apdarina, bet rezultātā pats kodols paliek nemainīgs. Laika gaitā tautas mūzikas tēls arī latviešos ir mainījies, jo tā daudzveidība un nozīmība arvien skaidrāk iezīmējas, un tomēr cilvēki, kuri meklē savu sakņu un piederības sajūtu, sāks ieklausīties arī savās dziesmās un tur iegūs gan visādas gudrības, atskārsmes, gan baudījumu.

J: Vispār ideju par "Sviestu" man tieši Dambis arī rosināja ar savu "Odekolonu". Mēs vēl pirms "Sviesta" kādos dažos "Odekolonos" piemetām viņam arī pa postfolkgrupai. Tomēr bija skaidrs, ka etnomūzikas grupas ir ļoti daudzas un dažādas, tāpēc bija vien jāsāk kult "Sviestu". Toreiz rakstīju projektu VKKF, kuru noraidīja vismaz divos konkursos, bet biju neatlaidīgs, un tad arī tikām pie atbalsta.

Tendences gan jau ka varētu vislabāk manīt, ja kāds īsā laikā noklausītos visus deviņus "Sviestus". Nu viens, kas jūtams, – arvien vairāk ir dažādas ietekmes arī no citām zemēm, kultūrām, tradīcijām. Pasaule kļūst arvien atvērtāka, ienāk gan muzikālās un radošās idejas, gan arī konkrētas sadarbības ar ārvalstu māksliniekiem. Šo gan pandēmija un brīdi apturēja, bet tas nav uz ilgu laiku, mūziķu sadarbības atjaunojas un veidojas ļoti ātri.

Mūsdienu tendences – kompaktdisks vai digitālie spēlētāji, pirktspēja un interese par etno – kā ir ar šo? Jauniešu vidū ļoti dominē hiphops, smagais roks izskatās apsīcis, kā ir ar etno?

J: Interese par etnomūziku vai, plašāk ņemot, pasaules mūziku noteikti nemazinās. Un, manuprāt, tā nav vienas paaudzes mūzika. Tā ir tik dziļa aka, pie kuras var veldzēties un kaut ko sev atrast praktiski visu paaudžu mūzikas mīļotāji. Iespējams, ka tur nav tik daudz supergrupu kā pop un rok lauciņā, kas gadiem brauc pa pasauli, visur savācot desmitiem tūkstošu lielas auditorijas, bet tas arī nav vajadzīgs.

Protams, cilvēki visvairāk patērē mūziku, klausoties to dažādās ierīcēs un bieži vien arī kā fonu dažādās publiskās vietās. Patiesībā mūsdienās ir iespējams arī pilnīgi legāli klausīties mūziku no rīta līdz vakaram un nesamaksāt par to nevienu centu. Tomēr es domāju, ka pamatu pamats ir un paliks mūziķis, viņa dzīvais izpildījums un prasme aizraut klausītāju. Tiešo kontaktu nevar aizstāt nekas. Ja runā par fiziskiem nesējiem, vai tie būtu kompaktdiski, plates vai vēl kaut kas, tad tos arī ir iespējams pārdot galvenokārt pēc labiem koncertiem. Un jāsaka, ka, apmeklējot koncertu, samaksājot par biļeti un pēc tam varbūt nopērkot arī kādu albumu, katram vistiešākajā veidā ir iespējams atbalstīt savas mīļākās grupas un savu mūziku.

Sagraujam stereotipu, ka folkmūzika ir tikai noteiktai paaudzei?

J: Kādreiz patiešām bija stereotips, ka folkloristi, tās jau tādas pavisam vecas sievas ar garlaicīgām, sērīgām dziesmām. Tomēr tas sen jau vairs nav tā. Patiesību sakot, jaunieši bieži vien ir pat daudz redzamāki un aktīvāki etnomūzikas jomā nekā daudz pieredzējušās grupas. Iespējams, tas saistīts ne tikai ar muzikālajām aktivitātēm, bet to, ka jaunieši daudz aktīvāk izmanto sociālo tīklu un interneta sniegtās iespējas.

Iespējams, greizi, bet man joprojām prātā ka lietuviešu skatuve ir spēcīgāka par mūsējo – stiprākas tradīcijas, vienotāki un viņi spējuši mūsdienīgo salāgot ar tautas tradīcijām.

J: Pie kaimiņiem jau parasti viss ir labāks. Es teiktu, ka uz āru igauņi ir priekšā gan latviešiem, gan lietuviešiem. Igauņi mērķtiecīgi un koordinēti atbalsta vairāku savu grupu iziešanu uz starptautiskajām skatuvēm. Igauņiem nāk par labu arī Somijas tuvums ar savām ļoti jaudīgajām pasaules mūzikas grupām un teicamo izglītību, ko tur var iegūt etnomuzikoloģijas jomā. Igauņiem Vīlandē ir arī visnozīmīgākais šī žanra mūzikas festivāls mūsu reģionā un izcils tautas mūzikas centrs. Bet patiesībā visu triju valstu mūzikas aktīvistiem ir vairāk jāsadarbojas, apmainoties ar mūziķiem un grupām, uzaicinot biežāk kaimiņu māksliniekus. Mēs patiesībā neko daudz nemaz nezinām, kas labs kaimiņos notiek. Valmiermuižā cenšamies kaimiņus neaizmirst, un festivālā ir viesojušies gan Spanxti no Lietuvas, gan Puuluup, Malva & Priks, Silvers Seps un Mari Kalkuna no Igaunijas.

Video: Spanxti "Už leišiem alu dzert".

Esat vieni no "Valmiermuižas etnofestivāla" rīkotājiem. Mazliet par festivālu – pirmsākumiem, vietām, izaicinājumiem.

D: Etnofestivāls tiešā veidā izauga no etnomūzikas izlases "Sviests". Mēs katram savam izdevumam cenšamies sarīkot kādu lielāku vai mazāku ieskandināšanas sarīkojumu, bet parasti tas ir vienas grupas albums ar vienas grupas koncertu. Turpretī "Sviestā" parasti ir 18 līdz 20 grupu, un visām uzstāties vienuviet ir teju neiespējami. Tad nu sākotnēji centāmies sarīkot kādu mazāku pasākumu, kur uzstājās 2-3 no "Sviesta" grupām, bet to par festivālu vēl nosaukt nevarēja. Tad mums izdevās laba sadarbība ar Cēsu pašvaldību. Vairākus gadus Cēsu pilsētas svētku ietvaros mums bija Sviesta skatuve Cēsu pils dārzā. Tie bija dienas koncerti ar latviešu grupām – reizēm izdevās uzaicināt arī kādus igauņu mūziķus, un divus gadus sadarbojāmies ar vienu sāmu festivālu Norvēģijā, un tad mums uzstājās sāmu joikotāji. Kopš pirmsākumiem mūsu festivālā ir ne tikai mūzika, bet arī liels uzsvars uz amatniecību, darbnīcām, kur apmeklētāji paši var kaut ko uzmeistarot, esam ģimenēm draudzīgi un atbalstām videi draudzīgu dzīvesveidu. Sava veida kultūras un dabas ekoloģija. 2017. gadā pārcēlāmies ar festivālu uz Valmiermuižu. Augam lēnām, bet organiski un pastāvīgi – nu jau esam ieviesuši divas skatuves, dienas piedāvājums top arvien bagātīgāks, bet vēl arvien daudzas idejas gaida īstenojumu.

Katra izlase un katrs festivāls ir ar savu vadlīniju – šogad savīšanās, mijiedarbība?

D: Pēc pandēmijas piespiedu atšķirtības mums gribējās atrast atkal veidu, kā varam visi būt kopā, klātienē satikties, savīties, mijiedarboties. Tāpēc festivāla tēmā mijiedarbība tiek apspēlēta visādos veidos. Gan mūziķi ar dzīvo izpildījumu mijiedarbojas ar apmeklētājiem, gan mūziķi savā starpā mijiedarbosies un saspēlēsies. Arī amatniecībā būs liels uzsvars uz tīšanu, pīšanu – dažādu šķiedru savīšanu virvēs un bizēs, noteikti būs arī grozu un vaiņagu pīšana – tas viss parāda, ka, atsevišķām šķiedrām savijoties kopā, rodas daudz lielāks spēks un izturība, pozitīva apmaiņa un kopīga radīšana no jauna – gan tīri tehniski materiālā, gan arī cilvēcīgā nozīmē.

Karš Ukrainā tam visam ir iedevis vēl papildu dimensiju un padziļinātu nozīmi. Nekad vēl neesam izjutuši tik spēcīgu solidaritāti ar citu tautu un vēlmi konkrēti atbalstīt, palīdzēt, mijiedarboties un spēcināt ukraiņu cīņu par savu un mūsu visu brīvību un neatkarību – atdot savu mašīnu, ielaist bēgļus savā mājā, ziedot laiku, naudu, spēkus, savu bērnu drēbes, pīt tīklus, kalt ežus... Tas viss vēl šī gada sākumā būtu licies pilnīgi neiespējami. Bet šis ļaunuma uzliesmojums mums ir savā ziņā ļāvis pašiem palikt labākiem, un apzināties to, ka, kopīgi rīkojoties, aktīvi mijiedarbojoties, mēs varam atrast arī sevī spēku un apņēmību apzināties un aizstāvēt savas vērtības.

Šis gads ir liels izaicinājums visiem – arī festivāliem, kas gaidāms un ko paši visvairāk gaidāt no šīgada mūzikas programmas un festivāla kopumā? Kas noteikti jāredz?

J: Nu protams, visvairāk gaidītais ir mūsu pašu Valmiermuižas festivāls. Tomēr, runājot par citām lietām, es ieteiktu vairāk pievērst uzmanību nevis lielajiem koncertiem ar skaļajiem vārdiem, bet maziem koncertiem patīkamās un dažreiz arī neparastās vietās ar īpašu noskaņu, kur pulcējas varbūt tikai 50 vai 100 klausītāji. Un, iespējams, tas būs jūsu ekskluzīvākais vasaras muzikālais piedzīvojums un vienlaicīgi iespēja atbalstīt foršus koncertu rīkotājus, vietas un mūziķus. Ārpus Rīgas Oleru muiža rīko brīnišķīgus koncertus, pasekojiet arī Lūznavas muižas programmai, iegriezieties Mākslas telpā “Mala” Cēsīs, patiesībā ir gana daudz tādu vietu. Runājot tieši par etnomūziku, zinu, ka tradicionālās dziedāšanas grupa “Saucējas” vasarā gatavo koncertu nevis kādā zālē vai estrādē, bet diezgan mežonīgā vietā – Sāvienas pilskalnā. Piedzīvot šādu akustisku koncertu dabas vidē varētu būt ļoti īpaša pieredze.