Bija izsludinātas un izpārdotas trīs izrādes, un ar tām arī pirmuzvedums beidzās, kaut zinām, ka tālākajos 120 gados “Skroderdienas” ir visvairāk uzvestā, spēlētā, un - pēc daudzu domām – pati iemīļotākā latviešu luga. Arī šajā pirmajā iestudējumā spēlēja tā brīža labākie latviešu aktieri, Blaumanis pat mēdza lomas rakstīt konkrētiem aktieriem, kā par savu Pičuka lomu un “laimi pirtiņā” vēl 1968. gadā Austrālijā stāstīja aktieris Pēteris Rudzītis. Dūdars mums joprojām ir klibs, jo tā pirmajam spēlētājam Aleksim Mierlaukam tobrīd bija kājas trauma.

Viss bija izstrādāts, par visu padomāts, ieskaitot 23 mūzikas iestarpinājumus jau lugas rakstīšanas gaitā. Bet skatītāju atsaucība bija necerēti vēsa. Pirmajā vakarā bija pat tik apkaunojoša epizode, ka Blaumanis uz skatuves parādījies tikvien aiz pārklausīšanās – viens skatītājs bija atnesis puķes mūzikas autoram Būmanim un skaļi saucis viņa uzvārdu, kas samērā līdzīgs. Tikai tāpēc tovakar savā pirmizrādē paklanījās autors pats.

Par šo epizodi jau nākamās dienas recenzijā paņirgājās Jānis Asars. Viņš tobrīd bija prominents kritiķis, savukārt recenziju ietekme uz sabiedrisko domu nepārvērtējami liela – kā jau laikā, kad avīzes vispār bija vienīgais informācijas avots. Šai reizē kritikas bija tik negantas, ka nākas domāt - tagad, pēc 120 gadiem, mēs tomēr laikam esam tolerantāki. Asars, publicists, kritiķis, rakstnieks un 1905. gada revolucionārs, kuram par godu nosauktas ielas Grīziņkalnā, Liepājā, Jelgavā un Ainažos, nenomierinājās un “Skroderdienām” veltīja pat četras recenzijas. Uzreiz, 1. februārī, “Dienas Lapā”: