Literatūras skolotāja Lita Silova: Pildu reklāmas aģentes, režisores un konsultantes lomas

Lita Silova FOTO: No personīgā arhīva

Lita Silova ir profesionāla un augsti novērtēta literatūras skolotāja, kura skolēniem atmiņā paliek ar spēju iedvesmot un ieinteresēt literatūrā un grāmatās. Viņas pieķeršanās literatūras nozarei un vēlme to nodot izglītojamajiem ir jūtama arī mūsu sarunas laikā. Interesanti, ka savas darba aprakstīšanai Lita Silova izmanto šādus vārdus: "Protams, skolēniem gribētos domāt, ka es cenšos viņu dēļ! Ne vella! Es vispirms to daru sevis dēļ!" Un, šķiet, ka tieši rūpes par pašas aizrautību ir viņas profesionalitātes un intereses radīšanas pamatā. Par šo un citām literatūras mācīšanas niansēm lasi intervijā, kas tapusi speciāli TVNET, sadarbībā ar projektu "Bibliotēka".

Intervija ar Litu Silovu lielā mērā tapusi patiecoties projekta sekotāju iesaistei – literatūras skolotāju Litu Silovu sarunai ieteica projekta sekotājs, vairāku grāmatu autors – Kārlis Ozols. Savā vēstulē viņš raksta: "To, cik liels iespaids manā personības attīstībā ir tieši Litas Silovas literatūras stundām, šķiet pilnībā spēju apzināties un novērtēt tikai tagad. Jo tikai tagad ar uzkrāto dzīves pieredzi varu saprast, ar cik lielu entuziasmu (varētu pat teikt – fanātismu, tā ļoti pozitīvā izpausmē) skolotāja piegāja savam darbam – mūsu iepazīstināšanā ar literatūru. Tikai tagad, to rakstot, saprotu, cik gudra bija viņas pieeja – lai skolēniem nebūtu jālasa tas, kas viņam vispār neinteresē un nepatīk – kas nenovēršami varētu radīt riebumu pret literatūru kopumā. Meklējam un atradām sev atbilstošus darbus. Skolotāja Lita Silova parādīja, ka literatūra ir kaut kas mums cieši līdzās esošs – nevis atsevišķa, nodalīta pasaule."

Esam lasījuši brīnišķīgu Kārļa stāstu par jums kā par literatūras skolotāju, tomēr gribētos dzirdēt arī jūsu redzējumu. Kā jūs pati raksturoti sevi kā literatūras skolotāju, un kā nokļuvāt šajā profesijā?

Garā stāsta īsā versija būtu – mirklī, kad man, beidzot vidusskolu, bija jāizvēlas studiju virziens starp četriem mīļiem mācību priekšmetim, es nejaušības dēļ izvēlējos literatūru. Tikai šīs nejaušības dēļ šodien neesmu, piemēram, matemātikas vai datoru tehnoloģiju speciāliste. Otrkārt, pēcāk kādā dzīves brīdī sapratu, ka vēlos nodarboties ar kaut ko nopietnāku, un kas gan var būt nopietnāks par tēmu “skola”? Lūk, no tā brīža arī pievērsos pedagoģijai. Patlaban strādāju Rīgas Franču licejā ar 7. līdz 12. klases skolēniem – pusaudžiem un jauniešiem.

Audio: saruna ar Litu Silovu.

Kā jums izdodas to mīlestību, kas pret grāmatām mīt Jūsos pašā, nodot arī skolēniem? Kā jums izdodas radīt interesei par literatūru otrā cilvēkā?

Es pati esmu lasījusi tiešām daudz, un manā dzīvē tas ir bijis pateicoties manai vecmāmiņai, kura man ne vien iemācīja lasīt, pati nebūdama vienkāršs, ne ļoti izglītots cilvēks. Kaut kādā mērā viņa mani ieveda pasaulē, kas man pašai patika. Arī vēlāk, studiju procesā daudz lasīju, jo man tas patika un caur to es pilnveidojos. Līdz ar to varētu teikt, ka laika gaitā esmu uzkrājusi zināšanu bagāžu, un manī mīt liela vēlme tās nodot arī citiem. Tomēr esmu apzinājusies, ka otram no visas tās bagātības varu nodot tikai kādu mazumiņu. Runājot par to, kā organizēju savu darba procesu ar skolēniem, tad ir tāds smalks vārds “vadīta izvēle”. Tas nozīmē to, ka mācot literatūru, gan man kā skolotājai, gan skolēnam patiesībā ir dota diezgan brīvas iespējas. Es varu izvēlēties veidu, kādā mācīt, savukārt skolēni var izvēlēties, kādas grāmatas lasīt – skolotāja, vai drīzāk konsultanta, redzīgā acu skatiena uzraudzībā. Mūsdienu jauniešu vidū ir vieni, kuri sajūsminās ar Kamī stilu, citiem patīk Sartrs, un tas ir normāli. Turklāt, ja viens ir lasījis vienu un otrs otru, tad man kā stundas režisorei ir jāpanāk, lai visi dzird visus, kā rezultātā rodas situācija, ka nevis es kā skolotāja mācu, bet gan skolēni, paši savā starpā sarunājoties, saprot un ieinteresējas par tām grāmatām, kuras lasījuši klases biedri.

Jūs radās bērniem izvēles iespējas. No jūsu stāstījuma rodas izjūta, ka, iespējams, no jums pašas tas prasa vairāk darba, tomēr bērnos tādā veidā netiek radīta šī sajūta par obligātumu – viņiem ir ļauts noteiktā darbu un autoru spektrā atrast kaut ko sev tuvu.

Jā, pilnīgi noteikti. Turklāt, ja runājam, piemēram, par vidusskolas izglītības posmu, tad tajā jaunieši vairs nemācās lasītprasmi, bet gan drīzāk jau top par tādiem zinošiem lasītājiem, un cilvēks jau pats sāk apjaust, kurš autors vai žanrs viņam ir tuvāks. Savukārt man, mācot, piemēram, pasaules literatūru, programma nenosaka, ka būtu jāizvēlas kāds konkrēts autors, turklāt, ja arī tiek izvēlēts kāds konkrēts autors, tad visticamāk viņš ir sarakstījis vairākus uzmanības vērtus darbus. Tas nozīmē to, ka patiesībā es kā skolotāja, nepārkāpjot nevienu priekšrakstu un standartu, drīkstu modelēt situāciju tā, lai skolēnam būtu iespēja izvēlēties. Jā, protams, tas savā ziņā ir radošs izaicinājums. Tomēr, vienlaikus, jāsaka arī paldies skolai, kurā strādāju par uzticēšanos tam, kā stundas tiek veidotas. Dažkārt mēs ar kolēģiem spriežam, ka temati mums it kā ir vieni un tie paši, tomēr mācām mēs caur dažādām pieejām un dažādiem autoriem.

Kas jums pašai palīdz saglabāt interesei un motivāciju darboties?

Kā atbilde uz šo jautājumu man rodas tāds provokatīvs pretjautājums, kuru dažkārt pieminam arī sarunās ar kolēģiem – kura dēļ skolotājs stundā cenšas? Un cik ir jābūt tiem aizrautīgajiem, kas sēž pretī? Te, manuprāt, ir analoģija ar lidošanu lidmašīnā – avārijas gadījumā maska vispirms ir jāuzliek sev, un tikai pēc tam cilvēks var glābt citus. Skolotāja darbā ir tieši tāpat – es vispirms mācu to, kas interesē mani pašu, un tikai tad es varu aizraut ar savu stāstījumu citus. Domāju, ka tas attiecas uz jebkuru profesiju un uz jebkuru cilvēku – ja konkrētais cilvēks aizraujas ar to, ko viņš dara, viņš spēj pārliecināt arī citus. Esmu runājusi par šo arī ar saviem skolēniem, kuri par šo attieksmi parasti ir izbrīnīti. Protams, viņiem gribētos domāt, ka es cenšos viņu dēļ! Ne vella! Es vispirms to daru sevis dēļ. Protams, neaizmirstot arī par viņiem, tomēr mans primārais fokuss ir uz to, lai es spētu saglabāt interesei pati par savu darbu.

Skan pēc psiholoģiski veselīgas pieejas – vispirms parūpēties par saviem iekšējiem resursiem. Vēl, klausoties jūsu stāstījumā, gribas piebilst, ka šī izvēles došana skolēnam noteikti attīsta arī citas prasmes, piemēram, kritisko domāšanu, spēju izvērtēt to, kas pašam nepieciešams, lēmumu pieņemšanas prasmi un citas. Tāpat arī šī diskusijas radīšana starp skolēniem noteikti palīdz ieraudzīt cilvēku atšķirīgos viedokļus un interešu dažādību, kas veicina savstarpējas cieņas un pieņemšanas veidošanos.

Pilnīgi noteikti, un patiesībā šīs situācijas veidošana skolotāja profesijā ievieš dažādas jaunas lomas. Manuprāt, tajā ikdienas darbā, ko veicu, es kā zinātniece īsti skolā neesmu nepieciešama.

Es drīzāk esmu vajadzīga kā koordinators, menedžeris, stundas režisors, konsultants, reklāmas aģents…

Kā cilvēks, kurš starp 12 dažādiem romāniem skolēnam palīdz atrast sev piemērotāko. Prātā nāk kāds piemērs no dzīves vidusskolā – beigusies stunda un pie manis pienāk par mani stipri garāks puisis un jautā, ko es viņam ieteiktu. Viņam patīkot kaut kas no tā, un kaut kas no šitā, un jautā, kas no piedāvātā saraksta viņam varētu derēt labāk? Noklausījusies viņa “parametrus”, es aicināju padomāt par trijām grāmatām. Pie īstās viņš nonāks patstāvīgi. Lūk, šādi izpaužas vadīta izvēle.

Faktiski, jūs veicināt to, lai skolēns, vadītas izvēles rezultātā, pats uzņemtos atbildību par lēmumu lasīt.

Tieši tā. Turklāt gala uzdevumu viņš var paveikt, ejot pa dažādiem ceļiem. Uzkāpt kalnā var pa dažādām nogāzes pusēm. Var rāpties klintī kā alpīnists, var iet pa taciņu, un neviens no šiem ceļiem nav nepareizs. Nav visiem cilvēkiem, piemēram, dzejā jāmeklē tikai liriskais pārdzīvojums, metaforas un epiteti, un lasīt nenozīmē vienmēr nonākt pie vienas definētas pareizās atbildes. Lasītāja pieredze var spilgtināties un veidoties visdažādākajos veidos, un man, kā skolotājai, lielākais darbs ir jāiegulda līdz brīdim, kad skolēns grāmatu ir paņēmis rokā. No manas puses tā ir liela trenēšana un virzīšana, un arī prasme īstajā brīdī paliet maliņā…

Uz augšu
Back