Nav tēmu, kuras ar bērnu nevar pārrunāt. Intervija ar bērnu grāmatu izdevniecības “Liels un mazs” direktori Alīsi Nīgali

Izdevniecības "Liels un mazs" direktore Alise Nīgale FOTO: Jānis Škapars/TVNET

Jau no 23. maija grāmatnīcās un izdevniecības “Liels un mazs” interneta veikalā var iegādāties ukraiņu autoru Romanas Romanišinas un Andrija Lesivas bilžu grāmatu “Karš, kurš pārvērta Rondo”. Grāmata radīta neilgi pēc tam, kad 2014. gadā Krievija okupēja Krimas pussalu un sākās karš Austrumukrainā. Gūtos ienākumus novirzīs Ukrainas atbalstam. Lai to izdotu Latvijā, visi iesaistītie strādāja bez maksas, tostarp arī grāmatas tulkotājs Māris Salējs.

Mēs tikāmies ar izdevniecības “Liels un mazs” direktori Alīsi Nīgali, lai parunātu par šī vērienīgā darba tapšanu, kā arī par to, kāda ir laba bērnu literatūra un kādai tai tomēr nevajadzētu būt.

Kā šo “Liels un mazs” iniciēto projektu – bilžu grāmatu “Karš, kurš pārvērta Rondo” – vērtē topošie tās lasītāji?

Mūsu izdevniecības grāmatām ir savi – uzticīgie – fani. Mūsu pieredze rāda, ka, tiklīdz kāda grāmata parādās [izdevniecības “Liels un mazs”] mājaslapā, tā uzreiz ir šo cilvēku [e-iepirkumu] groziņos.

FOTO: Publicitātes foto no izdevniecības "Liels un mazs"

Esam saņēmuši lielu atsaucību arī šīs grāmatas iegādei. No 23. maija tā ir iegādājama arī grāmatnīcās. Atsaucība būtībā bija jau pašā sākumā – arī no sadarbības partneriem. Gan Jelgavas tipogrāfija, gan papīra ražotāji "Arctic Paper" un izplatītāji "Antalis" piekrita piedalīties uzreiz un nesaņemot par to samaksu.

Tāpat arī ir ar nākamo grāmatniecības ķēdes posmu – veikaliem. Gan “Jāņa Rozes”, gan “Globusa” grāmatnīcu tīkls piekrita grāmatu pārdot bez veikala uzcenojuma, lai mēs visus pārdošanas ieņēmumus varam novirzīt Ukrainai.

Grāmatu arī iztulkoja un tai veidoja dizainu bez atlīdzības. Iesaistījās visa komanda.

Konkrēti šī grāmata, kas runā par karu, ir radījusi milzu interesi. Mēs arī neesam vienīgie, kas ir iegādājušies tiesības to izdot, tā tiek izdota daudzviet pasaulē

Kāda ir plānotā grāmatas tirāža?

Šobrīd ­ 1000 eksemplāri. Protams, nelielu daļu nodosim sadarbības partneriem pateicībā par atbalstu, tāpat ir obligātie eksemplāri, kas jānodod bibliotēkām.

Grāmatas cena ir 15 eiro, tad nu, pat pārdodot, teiksim, 950 eksemplārus, būsim savākuši ievērojamu summu.

Mūsu ideja ir apkopot pārdošanas rezultātus katra mēneša beigās un katru mēnesi pārskaitīt naudu platformai “Ziedot.lv”, lai šī nauda raiti nonāk Ukrainā.

Pastāsti, lūdzu, par grāmatas saturu!

To radīja jau 2014. gadā, laikā, kad sākās karš Austrumukrainā.

Stāsts ir par trīs draugiem ­ spīdeklīti Danko, balonu sunīti Fabianu un papīra zvaigzni. Viņi dzīvoja skaistā, gaišā un krāsainā pilsētā Rondo, kuras īpašais lepnums ir augu oranžērija, un šie augi dzied. Tā ir arī atsauce uz rondo kā mūzikas formu.

Pilsētu apmeklē daudz tūristu, kuri priecājas par šo vietu. Bet vienā dienā pilsētai tuvojas karš, kas ir tumšs, drūms un sēj iznīcību un aprij gaismu.

Arī augi vairs nevar padziedāt. Trīs galvenie varoņi ir tie pirmie, kas cenšas pret šo karu cīnīties.

Sākumā mēģina runāt, tas nelīdz. Pēc tam – ar kaut ko mest pa tankiem. Tad viņi nonāk pie idejas, ka ir jārada gaismas mašīna, kuras spožie stari aptur karu.

Tā, protams, ir cīņa starp labo un ļauno. Gaisma aptur karu, un tas palīdz augiem atgūties.

Kaut arī paliek rētas, zaudējumi un apdedzinātas papīra zvaigznītes malas un saplaisājusi sirds, viņi ir uzvarējuši.

Vai grāmata būs ar labām beigām?

Jā, grāmatā, kā jau klasiskā pasakā, beigas ir laimīgas. Gaisma uzvar, un karš aiziet no pilsētas. Protams, tas dod cerību un ticību tam, ka arī šībrīža situācija Ukrainā beigsies.

Par karu sarunāties ar mazu bērnu ir grūti. Kas ir karš un ko mēs varam darīt?

Grāmata ar savu tēlainību var palīdzēt pārvarēt bailes un trauksmi, kas bērnā rodas. Nav jau to skaidro un tiešo vārdu, kā par to pastāstīt.

Šī grāmata varbūt nav tik aktuāla ukraiņu bērniem, kuri šeit ierodas patverties no kara. Viņi jau paši daudz ir piedzīvojuši. Vissvarīgākā tā ir mums, Latvijas sabiedrībai, lai bērniem būtu vieglāk to pārrunāt arī savā starpā.

Arī bildēs atainots kontrasts starp tumšajām kara ainām un krāsām, iezīmējot to, kā gaisma lēnām atnāk atpakaļ.

Uz grāmatas titulattēla un nobeigumā ir izmantotas magones, kas ir kritušo piemiņas simbols. Tas apliecina, ka karā ir piedzīvots milzu zaudējums, tas ir ar upuriem, jo karš nekad nav neitrāls.

Šī grāmata varētu būt veltīta arī visiem tiem pieaugušajiem, kuri šajā laikā zaudējuši cerības.

Jā, noteikti. Pieaugušajam tas varētu šķist naivāks stāsts, tomēr tas runā par visu to pašu, par ko mēs visi uztraucamies un domājam.

Arī skolās, lasot šo grāmatu klasē, tas varētu būt noderīgi. Es domāju, ka šis karš būs vēl ilgi, mūsu sabiedrībā iekļausies Ukrainas bēgļi. Tādā ziņā arī bērnudārza grupiņās šis stāsts palīdzētu sagatavoties un saprast, kas ir noticis jaunu grupiņas biedru mājās, kādēļ viņi ir atbraukuši uz Latviju.

Mūsu mērķis ir ne vien palīdzēt ar ziedojumu, bet, iegādājoties tulkošanas tiesības, palīdzēt ari oriģināldarba izdevējiem un autoriem.

Izdevniecība “Liels un mazs” pastāv jau teju 20 gadus, kopš 2004. gada. Jūsu izdotās grāmatas kalpo par pamatu, kā ar bērnu komunicēt par neērtām tēmām – piemēram, dzīves beigām. Vai jūs ar saviem darbiem veicināt arī dzimumneitralitātes izpratni?

Manuprāt, nav tēmu, kuras ar bērnu nevar pārrunāt. Jautājums – kā, kādēļ, kurā vecuma posmā to dara.

Vecākiem nereti rodas priekšstats, ka bērnu grāmata – tā ir domāta mazam bērnam, tomēr tā ir plaša amplitūda – kas domāts tikai mazulim, kas – pusaudzim vai, tuvojoties 18 gadu vecumam.

Dzimumneitralitāte, biseksualitāte, homoseksualitāte – šīs tēmas var parādīties arī bērnu literatūrā. Arī šajā ziņā esam mazliet pionieri.

Esam izdevuši Edvarda van Vendela grāmatu “Zilās zāles vasara” tulkojumā no holandiešu valodas.

FOTO: Publicitātes foto

Tā vēsta par divu zēnu pirmo mīlestību. Dzirdēju gan lamas un ķengas par to, kādi esam šausmoņi, jo gribam visus bērnus pārvērst... gan arī sirsnīgas vēstules un komentārus par to, ka beidzot kaut kas piemērots ir izdots arī Latvijā, palīdzot nejusties vienam un vientuļam arī šeit.

Tas ir divu cilvēku mīlasstāsts, un tas būtībā ir viss, kas man par to ir sakāms.

Tāpat var runāt arī par tādām tēmām kā vecāku šķiršanās, depresija.

Vienā no jaunākajām Henrikas Andersones grāmatām, ko esam izdevuši,“Gabaliņš dvēseles” tiek runāts par meiteni, kurai ir smagi slims brālis – kā viņa izjūt un redz šo situāciju.

Vai grāmata Žaka Frīnsa “Sestklasnieki neraud” – stāsts par meiteni, kura saslimst ar leikēmiju un pēc ārstēšanās tomēr nomirst.

FOTO: Publicitātes foto

Protams, šī literatūra nav jālasa burtiski tajā mirklī, kad tu tiec ar to skarts. Tad tā nebūtu pati piemērotākā.

Taču vienkārši pārrunāt klasē – kā būtu vai nebūtu, tās ir lietas, kurām bērnu literatūrā ir vieta un no tām nevajag baidīties. Jā, tas prasa pieaugušo sarunu pēc tam, viņu spēju un vēlmi šos jautājumus paskaidrot, pārrunāt

Mūsdienu vecāki, kā man šķiet, ļoti cenšas pasargāt savus bērnus no jebkā, kas ir tumšs, ļauns un potenciāli viņus apdraudošs. Bērni patiesībā ir emocionāli inteliģenti un saprot daudz vairāk, arī šo nepatīkamo.

Jā, piekrītu. Manam vecākajam dēlam tūdaļ paliek 15 gadi. Vienā sarunā starp rakstniekiem novēroju, ka tā mūsu vecāku paaudze – 1950.-1970. gados dzimušie – ir cilvēki, kuri sevī ir krājuši kaut kādu aizvainojumu, tas tad ik pa laikam uzvirmo un iet pa gaisu.

Tad ir mūsu, trīsdesmit un četrdesmitgadnieku paaudze, kuri pasmīkņā un paburkšķ [par lietām], bet pieņem situācijas, nerisina visas emocijas.

Un tad vēl ir jaunākā paaudze, kuriem tagad ir ap 20 kas ir vairāk vērsti uz izrunāšanos, risinājumiem. Viņiem piemīt spēja runāt par saspīlējumiem.

Jā, jaunieši un bērni vairāk spēj runāt par to, kā viņi jūtas, ko viņi saprot, ko sagaida no dzīves.

Vai jums izdevniecības ietvaros ir tapis kāds darbs, kas runā par pašlaik ļoti aktuālo mobingu skolās?

Ir grāmatas, kurās tas, protams, pavīd. Viens no darbiem, kurā šī tēma ir aprakstīta, ir norvēģu autores Sigri Agnētes Hansenas grāmata “Tu redzēji?”, kas stāsta par pusaugu meiteni, kura maina skolu, jo ir publicējusi savu kailfoto snapčatā un tas, protams, ir saglabāts un aizgājis tālāk.

FOTO: Publicitātes foto

Tēmas ir svarīgas, jā. Tai pat laikā ir svarīgi, lai šis stāsts ir labi uzrakstīts, lai grāmatas formātam un ilustrācijai būtu arī virsvērtība. Literārā un mākslinieciskā kvalitāte ir svarīgi lielumi, bez to klātbūtnes, tikai tēmas dēļ, mēs grāmatas neizdodam.

Ko tu vēlētos izskaust no Latvijā pieejamās bērnu literatūras plauktiem?

Protams, man piemīt sava gaume, un ir lietas, kuras es vispār nespēju uztvert kā izdošanas vērtas. Es gan vienmēr saku, ka izvēles iespēja un dažādība – tas ir labi.

Pasaku un stāstu izklāsti simtpiecdesmitajā uzlējumā, ­ tas nav kaut kas, ko vajadzētu tik daudz izdot. Tās pašas Pelnrušķītes, Sniegbaltītes, Ērkšķrozītes, kas tiek pārstāstītas arvien vienkāršāk.

Nupat bija tas skandāls par “veco, smirdīgo grāmatu”.

Šeit atklājās atkal jauns sabiedrības domas fokuss. Grāmata pati par sevi vairs nav vērtība. Grāmatas formātā var būt nodrukāts arī pilnīgs draņķis un tukšums.

Tās saturam ir jābūt kaut kam tādam, lai tas būtu grāmatas formāta cienīgs. Ir arī daudz komercsatura, kas man nešķiet saistošs.

Tavuprāt, bērni un vecāki mūsdienās lasa vairāk vai mazāk?

Gan, gan. Lasa apmēram tikpat. Pandēmijas laikā varēja sajust, ka ir uzrāviens. Visi nogura no ekrānu dzīves visdažādākajos formātos.

Bērni kopumā ir kļuvuši par slinkākiem lasītājiem, tomēr ir dažādi. Ir bērni, kuri lasa, kuri nelasa vispār, kuri lasa tikai Hariju Poteru vai mangas, komiksus. Es gan neredzu, ka būtu kritisks pagrimums vai ārkārtējs pacēlums.

Bērni ir kļuvuši izvēlīgāki. Viņu uzmanības noturība ir mazāka, kas daļēji skaidrojams ar “Youtube” un “TikTok” video ēru. Tikko kā nepatīk – tā prom.

Manuprāt, ir svarīgi veidot lasīšanas paradumus. Arī izglītības sistēmā būtu vērts uz to fokusēties. Ne tik daudz iemācīt Raini mīlēt, bet gan uz to, ka bērnā rodas paradums lasīt, jo lasīt ir forši.

Manu jaunāko bērnu skolā ir 15-20 minūtes, kurās viņi tikai lasa pašu izvēlētu daiļliteratūras grāmatu. Iespējams, tās kādam ir arī vienīgās minūtes dienā, bet, ja tas notiek piecas dienas nedēļā, ir lielāka iespēja pierast pie šī procesa, saprast, ka tas var būt arī izklaidējoši, interesanti, vairot labsajūtu.

Kādām īpašībām ir jāpiemīt labam bērnu grāmatas autoram?

Bieži gadās tā, ka autori un mākslinieki nav paši jaukākie cilvēki pasaulē. Viņi ir komplicētas personības, teiksim tā.

Līdz ar to ir grūti tā pateikt, kas ir tas īpašību kopums.

Ir nepieciešama empātija, novērotāja spējas, lai spēt absorbēt pasauli ap sevi un to pārvērst stāstā. Arī – godīga attieksme, nevis aprēķins.

Vēl ir svarīgi, lai stāstā ietverti tie saķeres, atslēgas punkti, caur kuriem bērns atpazīst un izjūt pats sevi.

Viens no “Liels un mazs” svarīgākajiem kritērijiem ir tas, lai šis darbs būtu uzrakstīts patiesi. Un vēl.

Mēs daudz runājam par to, kāda ir bērnu literatūras loma, bet īstenībā jau svarīgi ir veicināt prieku. Lai, lasot grāmatu, var arī izsmieties un iztrakoties. Tāda literatūra arī ir svarīga. Lai rodas tīrs prieks.

Uz augšu
Back