Man patīk uzsvērt šo dažādību un to, ka lasīšana pašos tās pamatos ir prieks un bauda.

Nojaušu, ka darbs skolā un ikdienas saskarsme ar bērniem un pusaudžiem varētu būt arī atbilde uz jautājumu, kāpēc tavā "Instagram" kontā tiek apskatītas tieši bērnu un pusaudžu grāmatas.

Jā, nojauta ir precīza. Mana aizraušanās noteikti sākās manas ikdienas saskarsmes dēļ ar pamatskolas vecuma bērniem. Tas ir pusaudzības sākums un vienlaikus arī vecumposms, kad pieaugušie sāk akcentēt to, ka bērni un jaunieši nelasa.

Par šo tēmu man ir interesants stāsts no ikdienas darba Ogres Centrālajā bibliotēkā, kur viens no darba pienākumiem ir vadīt ekskursijas un iepazīstināt apmeklētājus ar mūsu jauno bibliotēkas ēku.

Šajās ekskursijās, ienākot bērnu un jauniešu literatūras nodaļās, bieži ir dzirdami komentāri un jautājumi par tēmu “nu, vai tad bērni mūsdienās vispār vairs lasa?”.  Man uz šīm frāzēm patīk atbildēt ar tādu ķecerīgu pretjautājumu: “Kas ir pēdējā grāmata, ko jūs esat izlasījuši?” Šis jautājums pieaugušajiem liek ieturēt pauzi, izturēt neveiklu klusuma brīdi un, iespējams, saprast, ka viss nav tik vienkārši.

Tāpat kā mums, pieaugušajiem, ir darba pilnas rokas, ģimenes dzīve, emocijas, strīdi, stresi, satraukumi, tāpat ir arī bērniem – viņiem ir ļoti daudz mācību, pulciņu, pienākumu, tāpat arī viņiem ir strīdi, stresi un satraukumi ar ģimenes locekļiem un draugiem. Tas ir normāli, ka kādā dzīves posmā lasīšanas paradumi pārtrūkst. Šī iemesla dēļ, strādājot skolā, bija svarīgi ielikt bērnos mīlestību pret lasīšanas procesu, lai gadījumā, ja lasīšana kādu laiku izpaliek, ir bauda pie tās reiz atgriezties. Ielikt lasīšanu kā inerci, kas tik vienkārši nepārtrūkst, un ja pārtrūkst, tad neraizēties par to, jo ir ielikti lasīt mīlestības pamati. Lai to iemācītu, man pašai bija jālasa bērnu un pusaudžu literatūra. Tā es to turpinu darīt arī šodien, un strādāju arī pie tās popularizēšanas.

Tavs "Instagram" konts ir par bērnu un pusaudžu grāmatām, tomēr šķiet, ka tā saturs ne obligāti ir domāts bērniem un pusaudžiem. Interesanti, kas ir tavs sekotājs? Bērns, pusaudzis, jaunietis vai tomēr pieaugušais? Iespējams, vecāks, kurš vēlas rast iespēju pārrunāt ar bērnu grāmatu saturu vai atrast kādu labu grāmatu, ko savam pusaudzim ieteikt…

Man noteikti neseko bērni un pusaudži. Es popularizēju bērnu un jauniešu literatūru ar domu, lai šīs grāmatas lasītu pieaugušie; ka mēs, pieaugušie, pieņemsim to par normu lasīt bērnu un jauniešu grāmatas. Kādēļ? Tādēļ, ka tas ir veids, kā mēs varam veidot sarunas ar bērniem, atrast kopīgu valodu ar viņiem.

Es nesaprotu, kāpēc lai mēs, pieaugušie, nelasītu bērnu un jauniešu literatūru? Tur ir tik daudz patiesību un dziļu domu, ko var saprast tikai pieaudzis cilvēks. Līdzīgi kā ar multfilmām – tajās ir vairāki slāņi.

Sānis, ko saprot tikai bērns, slānis, ko saprot visas paaudzes, un slānis, kas uztverams vien pieaugušajiem, un mūsu uzdevums lasot ir šo vēsti saprotamā veidā nodot saviem bērniem. Manuprāt, bērnu un jauniešu literatūra ir obligāta lasāmviela pieaugušajiem.

Kā, tavuprāt, blogeri ietekmē literatūras vidi Latvijā?

Šis ir ļoti sarežģīts jautājums uz kuru katrā diennakts stundā un gadalaikā es, visticamāk, atbildētu citādi. Pēc dabas esmu pieticīga, līdz ar to nevēlos teikt, ka kaut ko ļoti esmu ietekmējusi, vai vērtēt, cik liela ietekme ir vienam vai otram blogerim.

Tas, ko varu atzīmēt, ir, man šķiet, ka mēs Latvijā beidzot varam sākt veidot diskusiju par jauniešu literatūru – par tām grāmatām, kas tiek izdotas tieši pusaudžiem.

Iespējams, šīs situācijas panākšanā zināma loma ir bijusi arī grāmatu blogeriem. Tomēr kopumā, domāju, šis jautājums drīzāk būtu jāuzdod izdevējiem. Patiesībā man pat būtu interesanti saņemt kādu komentāru no izdevējiem – cik daudz viņi jūt to, kā un vai mūsu aktivitāte vispār kaut ko ietekmē. Man pašai no malas skatoties šķiet, ka mēs tādā savā suliņā vien vārāmies – sarunājamies savā starpā, pasmejamies, iesakām viens otram vienu vai otru grāmatu. Vai tas kaut kādā mērā ietekmē plašāku lauku, man grūti spriest. Es gribētu domāt, ka jā, tomēr reālus pierādījumus nevaru uzrādīt.

Būtībā blogošana par grāmatām balstās uz pašiniciatīvu vēstīt par tām.

Jā, un tas arī ir vislabākais, ka grāmatu blogeri savus stāstus stāsta no sirds. Mēs neesam reklāmas stabi, un mums patīk to uzsvērt. Mēs patiešām uzrakstām to, ko domājam, – arī tad, ja grāmata nav patikusi. Savukārt par tiem darbiem, par kuriem esam iedegušies, varam runāt pilnām mutēm. Par labām grāmatām ir viegli runāt. Galu galā arī mēs esam tikai lasītāji, kuriem lielākoties nav literāras izglītības. Mēs vienkārši ļoti mīlam grāmatas. Domāju, ka neatkarīgi no viedokļu dažādības, kuru žanru katrs grāmatu blogeris ir iemīlējis un ko katrs domā par vienu vai otru izdevumu, mūs visus vieno mīlestība pret izlasīto tekstu un vēlme par to stāstīt tālāk.

Kādam, kurš, iespējams, vēlas sākt veidot savu grāmatu blogu – vai vari padalīties ar ieteikumiem, kā sākt un kas ir nepieciešams?

Pirmais un svarīgākais ir drosme.

Otrais, jāsaprot, ka nav obligāti jāsāk ar izdevniecību uzrunāšanu un bezmaksas eksemplāru prasīšanu – var sākt ar apskatu izveidošanu tām grāmatām, kuras pašam šķitušas saistošas. Un, starp citu, šis aspekts pat ir ļoti būtisks – ir gadījumi, kad grāmatu blogeriem izdodas atkal iecelt slavas saulītē grāmatas, kuras jau ir sen izdotas un, iespējams, arī sen aizmirstas. Līdz ar to blogot par grāmatām ne vienmēr nozīmē rakstīt tikai par jaunākajiem izdevumiem.

Pirmo grāmatu apskatu izveide palīdzēs saprast, vai cilvēkam šis process vispār šķiet saistošs, tā ir iespēja arī saņemt pirmo atgriezenisko saiti un izvērtēt auditorijas iesaisti.

Ja iepatīkas, var domāt par potenciālu sadarbību ar izdevējiem, kas grāmatu blogeriem mēdz dāvināt eksemplārus apmaiņā pret atsauksmēm. Vienlaikus noteikti nevajag nozagt sev to brīvību, ko dod iespēja izvēlēties grāmatu pašam. Tā tomēr ir liela bauda – aiziet uz grāmatnīcu, ieraudzīt grāmatu, izvēlēties to un būt pirmajam, kurš par to izstāsta. Otra brīvības daļa ir tajā, ka paša izvēlētas un iegādātas grāmatas gadījumā blogerim nav atbildības pret izdevniecību, kura gaida atsauksmi. Ir situācijas, ka grāmata nelasās vai lasās grūti, nešķiet interesanta, tomēr atsauksme ir jāsniedz, kas, protams, pakārto zināmu laipošanu starp savām izjūtām un pienākumu pret izdevēju, kurš piešķīris bezmaksas eksemplāru. Viens no iemesliem, kādēļ es, pat būdama grāmatu blogere, izvēlos lielu daļu grāmatu iegādāt pati, ir tas, ka man personīgi ir svarīgi kā lasītājam atbalstīt izdevniecības Latvijā.

Es lieliski apzinos, ka grāmatu izdošana nav lēts prieks, līdz ar to es ne vien ņemu, bet arī ar lielu prieku atdodu atpakaļ, nopērkot grāmatas, kuras mani uzrunā.