Par lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” 2022. gada tematiku izvēlētas pasakas. Sarunājoties ar dažādu nozaru speciālistiem, tiek radīti izglītojoši materiāli, kas skaidro pasaku nozīmi un jēgu no dažādiem rakursiem – ne tikai kā literāru darbu, bet arī kā kultūras un vēstures elementu, un arī kā cilvēka psihi veidojošu, attīstošu un, iespējams, arī transformējošu elementu. Uz sarunu, kas speciāli TVNET tapusi sadarbība ar projektu “Bibliotēka”, esam aicinājuši Kristīni Deņisovu, speciālās izglītības skolotāju, pasaku terapijas speciālisti, kura konkrēto metodi māca arī citiem konsultējošajiem speciālistiem.
Kristīne, saki, kā tu, būdama speciālās izglītības skolotāja, atklāji pasaku terapijas metodes, un kas tevi tajās ieinteresēja?
Pasakas man personīgi bijušas tuvas jau kopš mazotnes. Savukārt, strādājot speciālajā skolā ar bērniem ar īpašām vajadzībām, man trūka mācību instrumentu, kas spētu ieinteresēt viņus un noturēt uzmanību.
Izjutu vajadzību pēc kaut kā vairāk par vienkāršu zināšanu pasniegšanu; pēc kaut kā dziļāka, kas spētu viņos veidot izpratni pašiem par sevi un pasauli.
Atceros, ka aktīvi meklēju un interesējos par papildus metodikām, līdz uzgāju pasaku terapiju. Tolaik Latvijā neko tādu vēl nebija iespējams apgūt, tāpēc uzsāku gan biblioterapijas, gan pasaku terapijas apmācības pie ārvalstu speciālistiem.
Sākot pielietot jaunās prasmes darbā, pamanīju, ka bērni acīm redzami progresēja savā attīstībā – pat tie bērni, kuriem bija smagas diagnozes uz attīstības traucējumi. Viņi prata veiksmīgāk komunicēt. Piemēram, tajos gadījumos, kad bērniem bija traucēta runa, bērni sāka izteikties citādāk – viņi spēja nodot savas emocijas, jūtas, palūgt palīdzību, paust attieksmi citās formās – caur tēliem, simboliem, vizuāliem elementiem. Tāpat pamanīju, ka bērnos attīstās spēja klausīties un sadzirdēt otra cilvēka teikto, spēja koncentrēties un fokusēt, noturēt uzmanību ilgāku laiku. Tas bija liels solis uz priekšu, kas man lika saprast – jā, šajā visā ir kaut kas ļoti vērtīgs.