:format(webp)/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Viņa nodoms bijis - uzbūvēt latviešiem pašiem savu filozofiju. Jeb - tautas gudrību. Jo labi redzējis filozofiskās sistēmas trūkumu nupat dibinātās Latvijas zinātņu sarakstā. Viņš deklarējis, ka mums ir tikai filozofijas darbinieki, kuri atreferē cittautu domātāju uzskatus un principus, ka latviešiem nav sava Kanta, Hēgeļa, Šopenhauera, toties latvju tautas sakrātajās garīgajās vērtībās - folklorā ir neiedomājami vairāk filozofijas nekā daudzu atsevišķu filozofu darbos. Viņš nebūt nenoliedza citus, tikai gribēja, lai mums ir īsti sava pozīcija.
Un Pēteris Birkerts runāja ar īsti personisku pārliecību, tā kā pats bija literatūrzinātnieks, psiholoģijas, socioloģijas un folkloras pētnieks un publicētājs. Piemēram, šodien Latviešu folkloras krātuves digitālajā arhīvā "garamantas.lv" vien ir pie 24 000 viņa savākto vienību. Viņš bija pievērsies tieši prozai – sakārtojis “Latviešu tautas sakāmvārdus un parunas”, “Latvju tautas mīklas” un bija pats pirmais, kurš mērķtiecīgi savāca un apkopoja “Latviešu tautas anekdotes” - rātnas un 1172 nerātnas jau 4. sējumā, bet tik sistēmisks darbs gan bija redzams vēlāk, 1930. gadā.
Vispār uz viņa darbu nosaukumiem un tēmām var skatīties gluži kā uz simtgadīgām fotogrāfijām, turklāt iejūtoties pēctecībā - kā viņa intereses mainījās vai paplašinājās. Kaut tikai tēmas vien. Pat daiļrades psiholoģiju viņš jau aprakstījis. Jeb – daiļradīšanas, citējot precīzi.