Ralfs Eilands par privāto dzīvi: "Esmu ļoti laimīgs viens pats"

Publicējam fragmentu no intervijas.

Esi patstāvīgs čalis, dzīvo atsevišķi no vecākiem?

Es dzīvoju viens! Man ir 28 gadi. Neesmu itālis vai turks, kurš dzīvo tajā pašā mājā un ceļ sev vēl vienu stāvu. Kolīdz sāku attiecības ar dāmām, tā uzreiz izvācos.

Attiecībās esi viegls cilvēks?

Diezgan atvērts, viegli sapazīstos, tāds ir mans darbs. Katru dienu nonāku kādā kompānijā ar jauniem cilvēkiem. Ir ļoti svarīgi uzturēt labu mikroklimatu, lai nav jākasās, citādi arī darbiņš nesanāks. Sapazīstos ar daudziem, bet draugi man ir tikai pāris. Visus pārējos saucu par čomiem – gan vīriešus, gan sievietes, un viņu ir ļoti daudz.

Romantiskajās attiecībās vairāk esi suns vai kaķis?

Piiiiiilnīgs kaķis! Tāpēc laikam nav izdevies, jo grūti atrast cilvēku, kurš pieņem kaķi. Es vēlos iet, kad vēlos, un nākt, kad vēlos.

Es nevēlos mainīties. Negribu atskaitīties, gribu, lai mani pieņem tādu, kāds esmu.

Tādā ziņā esmu ļoti egoistisks un negribu pielāgoties. Vai nu es tev deru, kāds esmu, vai agri vai vēlu kaut kas sāks rīvēties.

Tu arī otru cilvēku vari palaist tik brīvi?

Tur jau tā lieta, ka varu. Nereti otrs ir neizpratnē – kā varu viņu tik viegli palaist, kamēr viņš nevar palaist mani.

Neizrādi interesi, saki: "Ej, kur gribi, ballējies, vari nezvanīt, ierodies kaut pēc nedēļas…"

Tik traki nav. Iepriekšējai draudzenei vienmēr teicu: "Dari, ko gribi, bet pasaki, kur esi, lai zinu, ka viss ir kārtībā!” Tas man no mammas, viņa vienmēr gan man, gan tētim teikusi: “Atsūti ziņu, piezvani! Dari, ko gribi, bet man jāzina, ka viss ir okei."

Esi kādreiz bijis tik ļoti ieķēries, ka kļūsti privātīpašniecisks?

Tikai pirmajās reizēs, kad samīlējos. Jo vecāks kļūstu, jo mazāk...

... samīlies?

Samīlos dikti, dikti, bet arvien labāk saprotu, cik muļķīgi ir otru kontrolēt. Ja negribu, lai kontrolē mani, arī pats nevaru to darīt.

Esi tik pašpietiekams, ka tev ir labi arī vienam? Vari dzīvot bez attiecībām?

Esmu ļoti laimīgs viens pats. Lai piedod ome un vecmamma – negarantēju, ka apprecēšos arī pēc gadiem pieciem, ka man uzreiz būs bērni un daudz. Protams, ir patīkami būt ar kādu kopā, bet neesmu no tiem, kuri pēc šķiršanās nezina, kur likties. Esmu kaķis, man neviens nečakarē prātu, netraucē, varu darīt, ko un kā gribu. Reizēm cilvēki vaicā: "Vai esi ar kādu kopā?" Ja atbildi, ka ne, tad: "O, gan jau!…" Man tā šķiet muļķīga reakcija, jo esmu bijis attiecībās, kurās jutos nožēlojami un labāk gribēju būt viens.

Kurš teicis, ka būt attiecībās ir labāk nekā būt vienam?

Vajadzētu pieņemt, ka citam šķiet forši būt vienam.

Visu interviju lasi žurnāla "OK!" augusta numurā!