"Vectēvs Andrejs Freidenfelds esot bijis baigais vecis, un es esot tipisks viņš...

Vectēvs, piemēram, noorganizēja sev bēres dzīves laikā. Tas bija viņa vislielākais ārprāts.

Viņš dzīvoja Vandzenē pie Talsiem un izsūtīja ziņu, ka esot beigts. Visi sabrauc uz bērēm, vietējais skautu priekšnieks sarunāts, lai pie kapa saka runu, un tad - kā tādā labā situāciju komēdijā - viņš iznācis: nu ko radiņi, čau visiem!

Tā jūs pie manis, johaidī, simt gadu nebraucat, vismaz uz bērēm atvilkāties. Kā pēc tam teica radiņi - nu labi vien ir, jo kas zina, kurā bedrē viņu, izsūtījumā esot, iemeta.

Tur nesanāca bēres nosvinēt, bet sanāca dzīves laikā. Tāds viņš bija vīriņš!" mūziķis dalās atmiņās par savu vectēvu.

Kā izdodas sadzīvot ar savu mūžīgā smējēja ampluā?

"Daudzi tiešām laikam nezina, kā cilvēks darbojas. "Nu ko tik drūms! Nu pasmaidi!" Pa purnu! Man tas baigi krīt uz nerviem.

Man sejas forma tāda. Bet var jau saprast - viņi dzirdējuši pusdziesmu vai komentāru, un viņiem liekas, ka es tā kā želeja nepārtraukti vibrēju visā tajā hohmā," ar viegli drūmu sarkasmu atbild Freidenfelds.

Pilno interviju lasi jaunākajā žurnāla "Ieva" numurā!