“Ir cilvēki, kuri iet uz darbu, bet viņi nepiedzīvo tādu laimes sajūtu un katarsi, meklē šo piepildījumu kādās citās sfērās, darbībās, ko viņi dara.

Tā arī var būt, bet es esmu laimīga, jo viss mans darbs ir tā laimes zona, kur es nemitīgi esmu kaut kādā radošajā ceļā, darbīgajā ceļā, kur es satieku citus ceļotājus, sapņotājus, kas savus sapņus māk transformēt, pārvērst un materializēt šeit uz zemes, un tas viss ir ļoti iedvesmojoši,” saka Tropa.

Gadu gaitā viņa satikusi neskaitāmus šādus cilvēkus, ar kuriem nereti vienojošais faktors jeb satikšanās ir tikai uz brīdi.

“Un tad katrs uz savu pusi.

Tas ir tik skaisti skatīties, un varbūt pēc kādiem vēl gadiem, šķērsojot katrs savus ceļus, atkal satiekas un atkal kaut ko kopā rada,” viņa piebilst. “Tajā brīdī, kad saslēdzas tā enerģija, tā dzīvības dzirksts, kas ir tik īpaši liela.

Tas ir tas, kāpēc es nespēju un nespētu būt tikai štata darbinieks klasiskā teātra formā, kāpēc man nemitīgi vajag atkal un atkal – gan pašai kā režisorei, gan aktrisei iesaistīties dažādos šķietami dīvainos projektos.

”Uz norādi par to, vai viņu varētu ielikt “žņaugos”, aktrise norāda, ka to var, taču tad viņai ir jāredz tā pamatojums un dziļāka jēga.

“Tam ir jēga un nozīme,” par iestāšanos zemessardzē saka Tropa. “Disciplīna, kaut kādas robežas, tas arī viss ir kārtībā, bet ieslīgt tikai tajā – nē. Man šķiet, ka visam jābūt līdzsvarā, ka ir nepieciešams gan tā, gan tā.”

Pilnu raidījuma ierakstu vari klausīties šeit!