:format(webp)/nginx/o/2022/05/25/14574346t1hb3c0.jpg)
Ieceres mēdz rasties visādi. Šopavasar, kad Alvis Hermanis noskatījās pirmizrādi filmai “Iļģuciema trīs māsas”, viņš tās režisorei Elitai Kļaviņai teica – tā jāredz Jaunā Rīgas teātra (JRT) skatītājiem. Un piedāvāja veidot tādu kā diptihu - pirmajai daļai, kas būtu dzīva teātra izrāde, arī viņa pati būtu režisore. Un pati var izvēlēties lugu.
Filmā cietuma sieviešu likteņi savijas ar Elitas iestudējumu A. Čehova “Trīs māsas” – ar šīm sievietēm kā aktrisēm un pieaicinātajiem īstajiem aktieriem, Elitas kolēģiem. Izvēloties lugu pirmajai daļai, sanāca, ka Elita spēlē arī galveno lomu. Kopā viņi uz skatuves ir četri – arī Ivars Krasts, Lolita Stūrmane un talantīgs puisēns Breds Brakovskis.
Ir pagājis ģenerālmēģinājums un pirmizrāde – pirmie divi vakari ar skatītājiem, un nākamajā rītā mēs runājamies ar Elitu Kļaviņu.
Nu jau viss, ko biji nodomājusi, saticies ar skatītājiem. Reakcija bija gaidītā un domātā?
Izrādē jutu, ka bija liels klusums, liela uzmanība – izrāde ir ļoti atkailināta. Filmu man bija par grūtu vēlreiz skatīties, es nebiju zālē.
Tu formulēji sev, ko gribi iedot ar šo diptihu?
To apziņu, cik trauslā diegā viss karājas. Cik laime trausla, cik cilvēka esamība ir trausla, cik viegli to ietekmē ģimenes. Ka ģimene ir izejas punkts cilvēka tālākajai dzīvei, viņa liktenim. Tas bija izejas punkts, un likās, ka gan luga, gan filma par to runā un abas sasaucas. Man šķiet, mākslai jābūt tādai, kas liek domāt.
Tevi nebaidīja tas, ka JRT pēc “Sliktajiem ceļiem” un “Post Scriptum” šī bija jau trešā izrāde pēc kārtas – smaga, par sievietēm?