Piektdien, 23.septembrī, Cēsu koncertvietā "Fonoklubs" dziesminieks Haralds Sīmanis prezentēs albumu "Pa apli", atzīmējot mūziķa 70 gadu jubileju.
Dziesminieks Haralds Sīmanis dzimtajās Cēsīs - ar jaunu albumu "Pa apli"
Tieši Cēsīs ir radušās arī vairākas no albumā iekļautajām kompozīcijām.
Dziesmu programma "Pa apli" ir veidota un ierakstīta no 2013. līdz 2020. gadam un vairākas tajā ietvertās kompozīcijas ir radītas pat pagājušajā gadu tūkstotī.
Tomēr tās uzskatāmas par pirmatskaņojumiem, jo līdz šim plašākai publikai tā arī atskaņotas nav.
Programmā ir dzirdami dziesminieku formātam neierastāki skaņdarbi, kā arī aranžējumi ir tapuši bez žanriskiem un citiem ierobežojumiem, tomēr saglabājot Haralda Sīmaņa muzikālo rokrakstu un īpašo spēju piepildīt telpu ar sakoncentrētu, pastiprinātu emociju realitāti.
Cēsis ir Haralda dzimtā pilsēta un arī vairākas no programmā ietvertajām dziesmām ir vai nu radušās Cēsīs, vai arī Cēsu īpašās gaisotnes iedvesmotas, tādēļ plates formātā izdotā albuma prezentācija tieši dzimtajā pilsētā būs ļoti īpašs notikums kā mūziķim, tā viņa daiļrades cienītājiem.
Koncertā uz skatuves Sīmanim pievienosies mūziķi, kuri arī piedalījušies albuma ieraksta procesā, - Zane Šmite, Ieva Akuratere, Ilze Grunte un Andris Grunte.
Ieeju "Fonoklubs" vērs piektdien pulksten 21:00, taču koncerta sākums sagaidāms ap 22:00. Biļetes par zemāku cenu pieejamas arī iepriekšpārdošanā.
Savukārt pēc koncerta par muzikālo noformējumu gādās dīdžejs un žurnālists Uldis Rudaks.
Haralds Sīmanis ir viens no Latvijas savdabīgākajiem talantiem - tīrradnis, kā viņu savulaik nosauca Marģeris Zariņš.
Īpašo balss tembru nevar sajaukt ne ar vienu citu, lielai daļai klausītāju tam asociējoties ar astoņdesmitajiem gadiem. Taču tas nenozīmē, ka Sīmanis nav bijis gana aktīvs arī vēlāk.
Plašāku atpazīstamību viņš guva 1980. gadā, kad "Mikrofona" dziesmu aptaujas noslēguma koncertā izpildīja vienu no saviem populārākajiem skaņdarbiem "Ezers", kas krasi atšķīrās no visa, kas līdz tam ticis pārraidīts vietējā televīzijā.
Astoņdesmito gadu beigās Sīmanis it kā "pazuda" no lielās skatuves, lai strādātu un attīstītos individuāli, kam sekoja arī regulāras uzstāšanās baznīcās.