Viesojusies vairākās radio intervijās un pabijusi Latvijas Radio mūzikas topos – Pieci.lv, Radio NABA, SWH. Šogad arī uzstājās Radio Pieci dzimšanas dienā. Savukārt 9. septembrī mūziķe laidusi klajā video dziesmai “Zvaniņi”, kas viņas albumā ir vienīgā dziesma latviešu valodā.

TVNET kultūras redakcija “Kultūras ekspreša” slejas ietvaros lūdza mūziķei atbildēt uz pieciem jautājumiem. Iepazīsties!

Kādēļ no visām mākslām esi pievērsusies mūzikai?

Mūzika man ir maksimāla iespēja savai ekspresivitātei, jo tā iekļauj arī citas mākslas formas.

Tomēr, ja primitīvi jāstāsta, mūzika palīdzēja man atrast sevi, izglāba no bezizejas un sasildīja dvēseli.

Sākumā tas bija tikai man pašai, man, godīgi sakot, bija bail rādīt savu mūziku citiem, ņemot vērā, ka es ar producēšanu sāku nodarboties 15 gadu vecumā (atskaitot korus, ansambli “Dzeguzīte”, mūzikas skolu), līdz draugi un paziņas mani pierunāja to izdarīt.

Burtiski tikai tagad saprotu, ka ar mani šobrīd vienā laivā ir bariņš cilvēku, kuriem rūp, kuri klausās, novērtē un paņem no manis izveidotās mūzikas – ekspresivitātes, to, kas rezonē ar viņiem.

Man svarīgi būtu, lai tas, ko es radu, kādam aizķeras, vai tas būtu kāds dziedinošs aspekts, vai tīri tas, ka kāda konkrēta dziesma liek cilvēkiem iekustēties, jo bīta frekvence sit tieši pa pareizajām čakrām, vai arī vienkārši, ka dziesma nones no kātiem kā no jebkura cita.

Bet neatkarīgi no tā visa es vienmēr atminos un atceros, ka daru to sākotnēji priekš sevis un tikai tad priekš kāda cita, man šķiet, mākslās tas būtu tas, ko nepieciešams paturēt prātā.

Mūzika, manuprāt, vieno cilvēkus visos iespējamos veidos ar visdažādākajām emociju izpausmēm, kas, galu galā, palīdz arī atrast savu auditoriju. Bet nu realitātē man mūzika kā mākslas veids ir domāta, lai es izdzīvotu un dzīvotu, un tagad zinu, ka tā būs vienmēr, tādēļ radīju savu debijas albumu “Not Your Typical Fairytale”.

Ar kādām sajūtām gaidi rudeni un ko iesaki šajā gadalaikā paveikt?

Rudens kā rudens…mēnesis, kad darbi ir līdz ausīm, vismaz priekš manis tā noteikti ir.

Tomēr gaidu ar prieku un nevaru sagaidīt. Pēc pirmās koncertu sezonas šovasar es esmu ieguvusi sapratni par to, kas ir koncerts un kam tur jābūt, kā tam būtu visam jāizskatās.

Es daru visu pati - plānošanu un PR, tā ir mana lieta, un, uzkāpjot uz pāris grābekļiem, domāju visu darīt ar piecreiz lielāku piepūli un ar lielāku kompetenci. Lēnām.

Man ir lieliska komanda, kas palīdz ar citām būtiskām lietām, visu vizuālo materiālu (Daniela Lākute, Elīze Ekarte) un, protams, mūziku (Marks Poikāns AKA Mark1Records), lai kopskats būtu lielisks, neatkarīgi no tā, kādi līdzekļi mums uz to mirkli ir pieejami.

Uzsverot savas dziesmas “Zvaniņi” mūzikas klipu, kuram diezgan grūti pateikt, ka budžeta praktiski ir bijis 0.

Tomēr šoruden man ir pāris nopietnas lietas, kuras vēlētos realizēt, pārlieku “nejinxojot”, kas tās ir.

Uzsvēršu, ka strādāju pie jaunas mūzikas, vēl joprojām elektroniskajā/alternatīvajā mūzikā ar dažādiem jauniem “twistiem”, varbūt kāds ļoti sulīgs singls, kas to lai zina, būs vien jāseko līdzi.

Jāuzsver arī, ka no manis būs gaidāmas vairākas dziesmas latviešu valodā, bet saviem klausītājiem un topošajiem klausītājiem vēlos pateikt, ka mūziku miksēšu abās valodās (t.i., angļu un latviešu), vismaz tāda būtu šobrīd ideja, bet angļu valoda paliktu kā primārā valoda, jo ar to es sāku.

Tāpat arī strādāju pie savas vizuālās identitātes, mēģinu tikt pāri sociālo mediju/ tīklu dogmai, un likt vairāk tur iekšā savu materiālu…

esmu viena no tām mūziķēm, kurai ne sevišķi iet pie sirds sevis “reklamēšana”,

es diezgan ļoti atturos no sociālās vides, taču apzinos, ka mūsdienās bez tā nekādi. Tāpat gaidāmi dažādi “side projects”, iespējams, kādas sadarbības.

Precīzi neteikšu neko, lai, pirmkārt, nesabojātu kādu pārsteigumu un, otrkārt, lai neliktu vilties sev un citiem, ka kaut kas nav izdevies kā ieplānots. Daru visu pa savam - visas nopietnās, gaidāmās lietas varēs pamanīt manos sociālajos tīklos, īpaši Instagram un Twitter (ar paziņošanu es veiksmīgi tieku galā).

Tu savā mūzikā runā par mentālo veselību. Ar kādām problēmām šajā ziņā visvairāk saskaras tavas paaudzes jauniešu un kādēļ?

Jā, mentālā veselība un mīlestība šobrīd būtu abas nopietnākās tēmas manā mūzikā, īpaši albumā.

Tas viss iet roku rokā, un jāsaka, ka mentālā veselība vēl joprojām tiek ignorēta arī Latvijā un citās postpadomju valstīs, ir novecojis garīgās veselības pakalpojumu sniegšanas modelis, kas ir bēdīgi.

Mentālā veselība - problēmas vienmēr bijušas klātesošas, bet mūsdienās jaunieši izvēlas par to runāt daudz vairāk, savā ziņā es teiktu, ka iemesls būtu augšana citā laikmetā - tehnoloģiju laikmetā, ka visu var “iegooglēt”, pats izlasīt, kas vispār ir mentālā veselība, cik tas ir svarīga tā ir, un tad diezgan ātri apzināties, ka mentālā veselība iet ĻOTI roku rokā ar fizisko veselību.

Manos novērojumos lielākoties jaunieši cieš no depresijas, veģetatīvās distonijas un disociācijas, trauksmes - panikas lēkmēm, sociālās trauksmes.

Iemesli ir dažādi – vecāku šķiršanās, uzmanības trūkums, pārlieka kontrole un cenšanās bērnu pasargāt no itin visa, kas neļauj izveidot labu komunikācijas modeli tālākai attīstībai, tuva cilvēka nāve.

Es teiktu, nekas jauns, jo šīs problēmas ir bijušas paaudžu paaudzēs, tikai mūsdienās mēs atļaujamies par to runāt un biežāk meklēt palīdzību.

Loģiski, jo “eiropeiskāka” valsts paliek, jo vairāk iespējas sameklēt speciālistu šai sakarā - psihologs, psihoterapeits, psihiatrs, taču arī ar to nereti ir sarežģīti, jo dažkārt labu speciālistu trūkst šai jomā.

Tai pat laikā kādreiz tā nebija, tāpēc esmu novērojusi, ka viena liela daļa iepriekšējās paaudzes nemaz netic terapijai, un, ja tas ir jaunieša vecāks, kas netic terapijai, tad jaunietis ir neizprasts – sprostā.

Jaunieši meklēs veidus, lai par to nedomātu, aizbēgtu, nereti tās ir apreibinošas vielas.

Taču patvērums var būt arī kas pozitīvs, piemēram, mākslās kā mūzikā. Laikam varētu teikt, ka es mēģinu sniegt kaut kādu atgādinājumu par to caur savu mūziku…

Ja būtu iespēja uzstāties kopā ar kādu pasaules līmeņa mūziķi, kurš/kura tā būtu?

Šis laikam ir viens no sarežģītākajiem jautājumiem man, jo es klausos ārkārtīgi daudzus mūzikas žanrus, un man no katra ir vairāki favorīti.

Kad biju uz skatuves ar Lady Gaga, Mežaparkā 2012. gadā, uzreiz sapratu, ka speršu kāju mūzikā…laikam jau viņa, protams, tas, kā viņa ne tikai dzied, bet arī pasniedz sevi uz skatuves, ir kaut kas prātam neaptverams.

Uzskatu, ka uz skatuves jāizskatās kā māksliniekam, lai ir interesanti skatīties. Bet tā – vēl noteikti ar Depeche Mode, Grimes, Tyler The Creator, Deftones, Frank Ocean, Chromatics.

Es varētu saukt vēl un vēl, godīgi sakot. Neaprakstāmi liels talants un atšķirīgas muzikālās izpausmes katram no māksliniekiem un grupām, no kā arī es smeļos iedvesmu priekš savas mūzikas.

Vai sievietēm hiphopā pasaulē ir atvēlēts pietiekami daudz vietas, bet, ja nav, tad kādēļ?

Hiphops nav mans pamata žanrs, līdz ar to man ir grūti spriest, neatkarīgi no tā, ka šo žanru miksēju savā mūzikā.

Lai gan es teiktu, ka nav vēl pietiekoši daudz vietas atvēlēts, cik gribētos, es teiktu, ka jebkurā citā žanrā arī tā ir, atskaitot “uzģenerētu” popu.

Tas pats ir arī elektroniskajā mūzikā, proti, tādos subžanros kā synthpop, darkwave, vaporwave, DnB (liquid), lai gan šie elementi atgriežas atpakaļ “modē”, nereti vijoties ar post-punk, gothic-rock.

Gan hiphopam, gan elektroniskajai mūzikai starp sievietēm vēl ir kur augt un izcīnīt savu vietu, bet tai pat laikā, man liekas, ka sievietes paliek arvien drosmīgākas un noteikti ir daudz vairāk “badass”.

Tas acīmredzami izceļ sievietes [mūzikas industrijā], par ko man ir ļoti liels prieks.

Gribētu vairāk redzēt to, ka sievietes atbalsta cita citu, tā, man šķiet, vēl iztrūkst.

Sievietes drosme un kaisle pret mākslu kā tādu, ne tikai mūzikā, ir neaprakstāmi skaista, un es vēlētos to visu redzēt vairāk, arī hiphopā tas noteikti būs.