Vita, vai varētu teikt, ka esi cilvēks, kas uz savas ādas ir piedzīvojis pasaku varoņus?

Noteikti. Es domāju, ka ikdienā to neapzināti darām mēs visi, bet apzinātā nozīmē, jā…

Ar ko aktierim ir jārēķinās, spēlējot pasaku varoņus?

Ir jārēķinās ar to, kas ir skatītājs! Tas ir bērns, un bērns ir ļoti godīgs.

Atšķirībā no pieaugušajiem bērni vēl nav iemācījušies izlikties.

Ja viņiem kaut kas nav tīkams vai uztverams, viņi to dara zināmu. Es pat teiktu, ka bērns ir daudz prasīgāks skatītājs par pieaugušo.

Protams, ikviens pieaugušais “nes sevī” arī bērnu, tomēr lielākoties jau cilvēki sevī nocietina to prasmi, kas bērniem piemīt, – būt šajā mirklī, šeit un tagad, būt atklātam, godīgam un priecāties par šķietami ikdienišķām lietām.

Tu ne tikai izpildi pasaku varoņu lomas izrādēs un multfilmās, bet arī esi ierunājusi pasakas savā YouTube kanālā. Saki, kā tas sākās un kāpēc nolēmi dalīties ar pasauli pasakās šādā formā?

Man šķiet, ka mēs, mākslinieki, esam atbildīgi cilvēku priekšā. Mums ir tas spēks – mēs varam harmonizēt līdzcilvēku sajūtas.

Piemēram, es savos koncertos redzu, kā cilvēki, kas ir noguruši un saīguši pēc garām darba dienām, pasākuma laikā atraisās, izlīdzsvaro savu iekšējo stāvokli, sāk baudīt mūziku, un kā mainās kopējā enerģētika zālē.

Šī iemesla dēļ tad, kad sākās pandēmija, man kā māksliniecei gribējās harmonizēt līdzcilvēku sajūtas.

Tas bija laiks, kad cilvēki pēkšņi bija iekļuvuši neziņā, jo viss bija apkārt mainījies. Nestandarta situācija, daudzi netika galā ar stresu.

Tā kā klātienes pasākumi nebija iespējami, es sāku lasīt stāstus un pasaku tiešsaistē – sākumā Facebook, pēc tam YouTube. Tas strādāja – cilvēki man rakstīja paldies vārdus un stāstīja, ka katru vakaru klausoties un tas viņiem palīdzot harmonizēt viņos notiekošos procesus un iemigt. Rast miera sajūtu. Joprojām saņemu pateicības vārdus un vēstules.

Kāpēc, tavuprāt, pasakās ir iespējams smelties šo iekšējo spēku?

Pasakās ir daudz vērtīgu kodu, kuri palīdz atjaunot tos resursus, kas mums ir doti no dabas.

Katrs no mums var kļūt par pienesumu šai pasaulei – ja vien mēs nekļūstam par kopijām.

Tas ir kā Kārļa Skalbes pasakā “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”.

Tajā ir parādīts, kā cilvēki aizmirst sapņot – iestieg komfortā, sāk atdarināt citus un aizmirst izkopt savu unikalitāti.

Manuprāt, tas ir skumji. Mēs esam šeit šajā pasaulē, lai mācītos sevi dziedināt un atcerētos savu dvēseles spēku, dvēseles jaudu… un pasakas šajā procesā mums var kalpot par instrumentu.

Kādas atziņas no pasakām ir uzrunājušas tevi personīgi?

Man ir ļoti aizķērušās Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnaviņas” – tas fragments, kur Kaķītis saka: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks!”

Arī Antuāna de Sent-Ekziperī pasaka “Mazais princis” ar lapsas teikto: “Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.”

Kur tu saskati pasaku vērtību? Kāpēc tās ir vērts lasīt?

Pasakas motivē sapņot un nepadoties. Tajās ir akcentētas cilvēciskās vērtības. Man šķiet, ka jebkuram bērnam ir būtiski saglabāt ticību brīnumiem, un pasakām piemīt tā spēja radīt priekšstatu, ka katrs no mums ir īpašs.

Tā patiešām ir. Ja cilvēks tic savām spējām un savai unikalitātei, viņš var šajā dzīvē daudz ko paveikt.

Pasakas ceļo līdzi laikam – jo īpaši vērtīgas pasakas. Daudzas pasakas pārstāstot maina savu formu, tajā pašā laikā kodols paliek nemainīgs.

Man arī liekas svētīgi, ja mēs spējam sevī nosaudzēt arī stāstnieka lomu un dzīvojam ar apziņu, ka katrs no mums šeit uz Zemes ir kā tāds supervaronis, kurš var darīt labos darbus.

Mēs bieži vien nevaram mainīt notikumus, kas ap mums notiek, bet mēs varam sākt ar savu piemēru darināt šo pasauli labāku.

Jo, kā pasakās ir teikts, labais vienmēr uzvar. Pasakas mums māca šos labos nolūkus, labos nodomus un mīlestības spēku, kas vienmēr ir daudz jaudīgāki par tumsu.