Piemēram, es savos koncertos redzu, kā cilvēki, kas ir noguruši un saīguši pēc garām darba dienām, pasākuma laikā atraisās, izlīdzsvaro savu iekšējo stāvokli, sāk baudīt mūziku, un kā mainās kopējā enerģētika zālē.
Šī iemesla dēļ tad, kad sākās pandēmija, man kā māksliniecei gribējās harmonizēt līdzcilvēku sajūtas.
Tas bija laiks, kad cilvēki pēkšņi bija iekļuvuši neziņā, jo viss bija apkārt mainījies. Nestandarta situācija, daudzi netika galā ar stresu.
Tā kā klātienes pasākumi nebija iespējami, es sāku lasīt stāstus un pasaku tiešsaistē – sākumā Facebook, pēc tam YouTube. Tas strādāja – cilvēki man rakstīja paldies vārdus un stāstīja, ka katru vakaru klausoties un tas viņiem palīdzot harmonizēt viņos notiekošos procesus un iemigt. Rast miera sajūtu. Joprojām saņemu pateicības vārdus un vēstules.
Kāpēc, tavuprāt, pasakās ir iespējams smelties šo iekšējo spēku?
Pasakās ir daudz vērtīgu kodu, kuri palīdz atjaunot tos resursus, kas mums ir doti no dabas.
Katrs no mums var kļūt par pienesumu šai pasaulei – ja vien mēs nekļūstam par kopijām.
Tas ir kā Kārļa Skalbes pasakā “Kā es braucu ziemeļmeitas lūkoties”.
Tajā ir parādīts, kā cilvēki aizmirst sapņot – iestieg komfortā, sāk atdarināt citus un aizmirst izkopt savu unikalitāti.
Manuprāt, tas ir skumji. Mēs esam šeit šajā pasaulē, lai mācītos sevi dziedināt un atcerētos savu dvēseles spēku, dvēseles jaudu… un pasakas šajā procesā mums var kalpot par instrumentu.