Apziņu, ka bērnunamos arvien dzīvo daudzi Latvijas bērni, ir grūti pieņemt, bet filmā rādītais ir tikai maza daļa no tā, cik patiesībā smaga ir šo bērnu dzīve.
Es tiešām lepojos, ka esmu daļa no šī projekta, un ļoti novērtēju režisores Lindas Oltes drosmi un pacietību.
Manuprāt, viņa ir izdarījusi vērienīgu un ļoti grūtu darbu. Es ceru, ka ikviens, kurš redzēs šo filmu, aizdomāsies un varbūt apsvērs iespēju palīdzēt bērniem, kuri nonākuši nelabvēlīgā situācijā.”
Filma “Māsas” ir sociāla ģimenes drāma par bērnunamā uzaugušām māsām Anastasiju un Diānu, kurām paveras iespēja tikt adoptētām amerikāņu ģimenē.
Deviņgadīgā Diāna ir laimīga, ka viņai beidzot būs īsta ģimene, bet trīspadsmitgadīgā Anastasija nolemj darīt visu, lai atrastu savu bioloģisko māti.
“Stāstu par pusaudzi Anastasiju, kas vēlas atgūt mammu, veidoju, balstoties uz patiesiem notikumiem. Sākotnēji šis bija iecerēts kā dokumentāls stāsts, bet, ņemot vērā dažādus likuma ierobežojumus, tomēr nosvēros par labu spēlfilmai.
Lai arī pēdējā laikā pieklususi, sistēmas bērnu tēma mūsu valstī nebūt nav izsmelta. Arvien ir svarīgi par to runāt. Filmas izpētes procesā ļoti vērtīga bija mana pieredze, apmeklējot atbalsta centra “Tilts” organizētos topošo adoptētāju un audžuģimeņu kursus, kur savus intuitīvos novērojumus par bērnunamu bērniem varēju pārvērst jau teorētiski noformulētā izpratnē.
Piemēram, drošā piesaiste mammai vai tētim, kas lielākajai daļai ģimenēs augušās sabiedrības ir izveidojusies kā pašsaprotama lieta, bērnunamu bērniem nepiemīt, jo katru dienu mainās audzinātāji, psihologi, aprūpētāji.