Ekskluzīvi TVNET ⟩ Intervija ar daudzsološo somu diriģentu Tarmo Peltokoski

Intervija ar daudzsološo somu diriģentu Tarmo Peltokoski
Facebook Draugiem Twitter Whatsapp
Comments
Foto: Publicitātes foto: Tarmo Peltokoski

2022. gada janvārī pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra diriģenta pults pirmoreiz stājās tolaik 21 gadu vecais soms Tarmo Peltokoski. Skanēja Vāgnera, Rahmaņinova un Sibēliusa mūzika. Tarmo atnāca — un iekaroja mūziķu sirdis. Neviens īsti neticēja, ka izdosies dabūt viņu par galveno diriģentu, bet — brīnumi notiek. Kopš 2022. gada rudens Tarmo Peltokoski ir LNSO mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents. 19. novembrī koncertzālē “Cēsis” notiks viņa inaugurācijas koncerts. Klausīsimies Krista Auznieka, Žana Sibēliusa un šīgada lieljubilāra Ralfa Vona-Viljamsa mūziku un sāksim jaunu cēlienu nupat jau teju simtgadnieka LNSO radošajā biogrāfijā.

Lūdzu, pastāsti par savu bērnību.

Uzaugu mazā Rietumsomijas pilsētiņā Vāsā, kas nosaukta par godu Zviedrijas karalim un kurā puse iedzīvotāju runā zviedriski. Klavieres sāku spēlēt tikai astoņu gadu vecumā, turklāt pēc savas iniciatīvas, nevis tāpēc, ka kāds mani būtu spiedis to darīt.

Zinu, ka cilvēkiem patīk atcerēties bērnību, bet es nezin kāpēc nemēdzu to darīt. Biju ļoti mērķtiecīgs no 13 gadu vecuma… Tu tiešām vēlies dzirdēt par manu bērnību?

Parunāsim par to, kā mūzika atnāca pie tevis.

Mani vecāki nav mūziķi, bet vecmāmiņa bija vokālā pedagoģe. Viņa dzīvoja netālu no mums, viņai bija klavieres, un lielāko daļu laika es pavadīju pie viņas. Spēlēju klavieres, bet tas nebija nekas nopietns. Notis nepazinu, spēlēju kaut ko pēc dzirdes.

Improvizēji?

Tieši tā. Es biju kvēls Donalda Daka komiksu fans, īstenībā joprojām esmu, un es tolaik izmantoju komiksu kā partitūru:

uzliku zīmējumus uz nošu pults un spēlēju to, ko redzu bildēs. Līdz pat šodienai atceros šo to no tālaika kompozīcijām. Ir pat saglabājies video. Jā, man bija kādi astoņi gadi.

Kad man bija desmit gadu, vecākiem kļuva skaidrs, ka jāmeklē nopietnāki padomdevēji mūzikā, un es tiku pie dažiem ļoti labiem skolotājiem. 13 gadu vecumā iestājos Somijas Jauniešu klavierspēles akadēmijā, un nākamo sešu gadu laikā tā bija manas dzīves būtiskākā daļa, no tā laika ir arī mani labākie draugi.

Savukārt 14 gadu vecumā pirmoreiz pamēģināju diriģēt. Notika mana satikšanās ar Jormu Panulu.

Lūdzu, raksturo viņu.

Profesoram Panulam patlaban ir 92 gadi, un viņš joprojām māca diriģēšanu. Sibēliusa Mūzikas akadēmijā viņš sāka strādāt 70. gados, 1993. gadā aizgāja pensijā, bet kaut kā sanāca tā, ka viņš joprojām māca diriģēšanu.

Panula bijis skolotājs visiem ievērojamajiem somu diriģentiem, jau sākot ar Esu Peku Salonenu un Juku Peku Sarasti, kas bija viņa pirmie audzēkņi. Un tā līdz mūsdienām, līdz Klausam Mekelem un visiem tiem, kas nāks vēl pēc manis, un viņi noteikti nāks.

Jorma Panula ir klasiskās mūzikas gigants pasaules mērogā, bet vienlaikus arī ļoti dārgs un nozīmīgs cilvēks tieši manā dzīvē.

Panula ir divu būtisku atziņu autors. Pirmā atziņa — nav iespējams kļūt par diriģentu, ja tu netiec pie dzīva orķestra. Otrā atziņa — jālieto videokamera. Katra tava diriģēšanas reize tiek nofilmēta. Uzreiz pēc nodarbības mēs ejam skatīties video.

Skan briesmīgi.

Vienalga. Tā tu mācies. Un, ja tu man jautā par Jormas Panulas personību, tad es teiktu īsi — viņš ir īsts soms. Viņš nerunā. Viņš ņurd un burkšķ, un pasaka “kas, pie joda…” vai arī “mamma mia”. Panula nevienam nekad nav pateicis, kas un kā būtu jādara. Viņa metode, kas faktiski neeksistē, pieprasa, lai diriģēšanas lieta jau būtu tevī pašā. Neviens netiek barots ar karoti. Tev vai nu piemīt tas, vai nepiemīt. Viss jāatrod tevī pašā. Tāpēc somu diriģenti atšķiras. Tā tev nav krievu skola, kur viss notiek pēc Musina receptes, vai sazin vēl kāda cita skola. Somijā viss atkarīgs no paša diriģenta personības.

Vai viņš seko tavai diriģenta darbībai? Skatās videoierakstus?

Ceru, ka nē. Bet man ir aizdomas, ka jā.

Vai tev pašam ir vērā ņemama dziedamā balss?

Man ļoti patīk dziedāt. Neesmu gan drošs, vai arī citiem patīk mana dziedāšana. Kad esmu vienatnē, eju cauri operu partitūrām un visu izdziedu. Kad esam draugu lokā, atskaņoju šīs operas arī viņiem.

Es saku: “Draugi, vai jūs vēlaties dzirdēt “Tosku”?” Esmu dziedājis arī visu “Valkīru”, un tās ir četras stundas. Dziedu visas lomas. Esmu valkīra Brinnhilde un dziedu “hojotoho”. Pēc tam pārtopu par Votānu un dziedu viņa garo monologu. Pēdējos Ziemassvētkos nodziedāju visu “Burvju flautu” kādiem trīsdesmit cilvēkiem, tas jau bija publisks priekšnesums, es nepazinu visus tos cilvēkus. Un dziedāju viņiem visas lomas no Zarastro basa līdz Nakts karalienes koloratūrām ar visu trešās oktāvas fa, tikai manā gadījumā oktāvu zemāk. Tāds, lūk, man hobijs. Ļoti patīk to darīt.

Ja nopietni, tas ir labākais veids, kā mācīties operas. Ja varu nospēlēt un nodziedāt visu Vāgnera “Dievu mijkrēsli”, es pilnīgi noteikti varu to arī nodiriģēt. Esmu nolēmis turēties pie šī hobija visu dzīvi.

Vai tas palīdz arī kaut kā tikt klāt cilvēka balss noslēpumiem?

Mani ļoti interesē dažādas dziedāšanas tehnikas un balsenes uzbūve. Esmu pētījis balss aparāta darbību un to, kā darbojas muskuļi, kad jūs dziedat krūšu balsī un kad galvas balsī. Neesmu pārliecināts, vai visi diriģenti zina šīs lietas. Bet strādājot operā, jums jāzina, kā sekmēt to, ka dziedātājs dzied labāk un jūtas labāk. Esmu nopietni aizrāvies ar cilvēka balss fenomenu.

Vai opera kādudien būs tava prioritāte?

Pilnīgi noteikti jā. Vienmēr esmu gribējis diriģēt operas.

Gan jau esi dzirdējis šo stāstu, tomēr atgādināšu — 11 gadu vecumā atklāju Vāgneru, un tas ierosināja mani kļūt par diriģentu. Pirms tam vienkārši mācījos klavieres, spēlēju Listu un pats savas “Transcendentālās etīdes”. Bet Vāgners man pēkšņi bija dižākā lieta mūzikā, kāda vien iespējama.

Centos spēlēt viņa partitūras, bet atklāju, ka tas neskan pārāk labi, un vienīgā iespēja, kā tikt klāt Vāgneram, ir diriģējot orķestri. 12 gadu vecumā iestudēju “Nībelunga gredzena” īso versiju klavierpavadījumā un ar īsinājumiem. Vāgneram pa pēdām sekoja Mocarts, Pučīni.

Bet, kad 14 gadu vecumā sāku mācīties diriģēt, nācās aizmirst par operu. Somija nav operu zeme. Mums ir viens opernams, savukārt, piemēram, Vācijā ir ap 80. Visi diriģenti, kas mācījušies pie Jormas, ir simfoniskās mūzikas diriģenti. Miko Franks šad tad diriģē operas, redzēju viņu Vīnes Valsts operā, bet tas ir izņēmums.

Un vēl viena lieta — viņi visi ir stīdzinieki. Es esmu pianists. Jormas priekšstatā diriģentam jābūt orķestra mūziķim, vēlams, stīdziniekam. Man nācās justies drusku neērti par to, ka esmu pianists. Biju bez pieredzes orķestrī. Labi, pāri reižu spēlēju čelestu, bet tas īsti neskaitās.

Vācijā ir citādi: tur visi diriģenti savulaik bijuši pianisti un karjeras sākumā opernamu pagrabos spēlējuši klavierpavadījumos solistiem, tam seko kapelmeistara amats 15 gadu garumā vai kas tamlīdzīgs, viņi netiek pie simfonijas diriģēšanas. Turpretim es kopš 15 gadu vecuma esmu diriģējis Brāmsu, Sibēliusu, Bēthovenu, 16 gadu vecumā nāca Čaikovska Piektā, un tā tālāk. Pilnīgi cita pieeja.

Tagad, kad man ir iespēja pašam izvēlēties, ko diriģēt, pamazām dodos atpakaļ uz pirmsākumu, respektīvi, uz operpasauli. Skaidrs, ka mana karjera sākas kā simfoniskajam diriģentam, bet es noteikti tēmēju uz operu. Nākošgad diriģēšu operu Latvijā un vēl šur tur. Cerams, tas notiks arvien biežāk un biežāk.

Vai tev ir kāds īpaši tuvs cilvēka balss tips? Augstas balsis, zemas balsis…

Ja runājam par cilvēka balsi, esmu kārtīgs apsēstais. Klausos vecākos pieejamos ierakstus, un cilvēka balss ieskaņojumu vēsture nupat jau ir 120 gadu ilga.

Tas būtu, piemēram, Enriko Karūzo (Caruso)?

Jā, kaut vai Karūzo. Visi zina šo vārdu, bet cik daudzi no mums ir klausījušies viņa ierakstus?

Man ļoti patīk vērot, kā gadu desmitu gaitā mainās dziedāšanas tehnika un vokālie paņēmieni. Izmaiņas ir pamatīgas.

Kā 20. gados Brinnhildi dziedāja Frīda Leidere (Leider) vai Lote Lēmane (Lehmann)! Vai vēl agrāk Lilija Lēmane… Desmit gadus vēlāk nāk Kirstena Flagstade (Flagstad), un tas izklausās pilnīgi citādi. Paiet divdesmit trīsdesmit gadu, un ar pilnīgi citādu pieeju nāk Birgita Nilsone (Nilsson). Un Nīna Stemme (Stemme) mūslaikos — atkal pilnīgi atšķirīga pieeja.

Vai tu gribētu strādāt ar Flagstadi, Lēmani?

Absolūti!

Skatījos video, kur tu diriģē Mocarta “Lincas simfoniju”, un vēlējos, kaut tu biežāk diriģētu Mocartu. Vai arī ir Mocarts ir tavs komponists, tāpat kā Vāgners?

Jā. Pilnīgi noteikti. Mocarts primāri bija operkomponists, tur nav nekādu šaubu. Vispirms izpēti, kā diriģēt viņa operas, un tad tu zināsi, kā diriģēt viņa simfonijas vai klavierkoncertus. Tu skatījies video ar “Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem”, un viņi ir ļoti spēcīgi šajā mūzikā, tā man šķiet. Mocarts un Bēthovens viņiem sanāk labāk nekā jebkuram citam orķestrim uz mūsu planētas. Es diez vai vēlēšos taisīt Mocartu ar kādu citu orķestri. Brēmenei Mocarts nāk dabiski. Man pat gandrīz nekas nav jādara, tikai jādod neliels impulss. Viss elpo pats no sevis.

Jā, Mocarts ir ļoti mans komponists. Mājās pie klavierēm man ir Vāgnera un Mocarta ģīmetne.

Vai tev ir kādi paraugdiriģenti? Varbūt savulaik bija un vairs nav?

Man bijuši diezgan daudzi, un tas ir vajadzīgs, jo tā var daudz iemācīties. Cilvēki mācās atdarinot. Augstskolā par mani drusku smīkņāja, kad es biju pārāk aizrāvies ar kārtējo diriģentu. Bet es tiešām rūpīgi studēju, kā diriģē daudzi dižajie. Tagad gan jau man pašam patstāvīgi jāpiedomā, kā darīt savu darbu.

Nosauksi kādu vārdā?

Noteikti nāk prātā Karloss Kleibers (Kleiber). Tā, protams, ir klišeja, bet ne bez iemesla. Viņam līdzīgu nebija un nav. Uzreiz var pamanīt, ja kāds sāk atdarināt Kleiberu, tas vienmēr ir tik acīmredzami. Bet domāju, ka daudzi diriģenti izslimo Kleibera fāzi. Domāju, ka ir svarīgi studēt Karajanu (Karajan) un Bernsteinu (Bernstein) kaut kur līdztekus. Sarakstā ir arī Furtvenglers (Furtwengler) un Toskanīni (Toscanini), kurus gan mazāk var redzēt. Būdams soms, esmu bijis fanu klubā teju visiem somu diriģentiem un teikšu arī, ka ikvienu no viņiem varu visai labi atdarināt.

Vai tu turpini komponēt?

Pērn sacerēju divus skaņdarbus — vienu stīgu kvartetam un otru flautai un klavierēm. Tie bija pasūtījumi no draugiem. Man patīk to darīt, bet tagad nav ne pasūtījumu, ne arī laika komponēšanai.

Vai pieejami ieraksti?

(pauze) Jā… Agrāk es komponēju vairāk. Kad tikko sāku mācīties diriģēšanu pie Panulas, nesu uz nodarbībām pats savas kompozīcijas, lai orķestris tās spēlētu manā vadībā.

Tas piestāv 14 gadu vecumam.

Pilnībā. Domāju, ka turpināšu komponēšanu, ja vien kāds vispār gribēs dzirdēt ko no manis, par ko neesmu drošs. Tas būs jauks hobijs.

Bet es neesmu [Esa Peka] Salonens. Viņš vienmēr uzskatījis sevi visupirms par komponistu, kas nejauši kļuvis par diriģentu. Turpretim es visupirms esmu mūziķis. Par to esmu pārliecināts kopš 16 gadu vecuma.

Vai tu mēģini atrast laiku grāmatām, kinofilmām, dārzniecībai?

Dārzniecībai nē.

Medībām kā tavs kolēģis Santu Matiass Rouvali?

(pagriež klēpjdatora kameru pret logu, aiz kura rēgojas ūdenstilpne un pelēki nami) Lūk, te es dzīvoju, nekāda dārzkopība nesanāks. Panula daudzkārt man teicis — tev jālasa vairāk filozofijas grāmatu nekā partitūru. Lieliska ideja, bet praksē tas ir neiespējami. Teorētiski es viņam piekrītu.

Ja runājam par kino, man patiešām ļoti patīk filmas. Mans absolūtais favorīts ir Tarkovskis, seko Bergmans, Kubriks, noteikti nedrīkstu aizmirst Hičkoku, Kopolu, Skorsēzi… un arī Tarantīno.

Mūrnava "Sunrise". Pēdējo gadu desmitu labākās filmas manā ieskatā ir Linča “Malholandas ceļš” un Malika “Dzīvības koks”. Bet, ja būtu jāizvēlas tikai viena vienīgā filma, tā būtu Teodora Dreijera 1955. gada filma “Vārds” (Ordet) — visu laiku izcilākā.

Pagājušajā gadā vēl nebiju superaizņemts un daudz lasīju. Bet šosezon esmu aizņemts faktiski nepārtraukti. Katru nedēļu esmu citā valstī un diriģēju citu orķestri.

Paspēju lasīt tikai un vienīgi partitūras.

Ir daudz izvērstu skaņdarbu, un man tie jāmācās. Bet tā nav žēlošanās. Es daru to, ko vienmēr esmu vēlējies darīt.

Tas nav gluži ikdienišķs dzīves ritējums, vairums tā nedzīvo. Bet es citādu dzīvi nepazīstu. Un nevēlos. Vienmēr gribēju dzīvot tieši un tikai tā. Un tas nebūtu iespējams, ja kopš pirmlaikiem nezinātu, ka vēlos to.

Tā nav nejaušība. Darīju visu iespējamo, lai nonāktu pie tā, kas man tagad ir. Ne jausmas, kad izmazgāt drēbes vai kad nākošgad tikšu mājās. Bet atkal — nežēlojos par to. Ir tik daudzi, kas vēlētos to pašu, vai vismaz domā, ka vēlas, bet netiek tik tālu. Esmu ļoti laimīgs un izredzēts.

Vai ārpus Somijas ir vietas, kur tu jūties labi? Runāju par par valstīm vai pilsētām.

Noteikti Brēmene. Tās ir manas muzikālās mājas.

Brēmenes orķestris man ir ļoti dārgs, viņi ir mani draugi. Patlaban [saruna notiek oktobra beigās] viņi ir garā turnejā Dienvidamerikā un sūta man īsziņas un bildes no turienes, un tas dara mani laimīgu. Tas ir unikāls brīnišķīgu cilvēku kopums. Neviens orķestris nelīdzinās “Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķiem”.

Viena no manām mīļākajām pilsētām ir Vīne. Šogad viesojos tur vairākkārt, un, protams, mans sapnis ir reiz diriģēt Vīnē. Kad iztēlojos, kā Mālers diriģēja Vīnes Valsts operā…

Nupat biju Berlīnē — neglīta vieta, bet tā ir Berlīne! Un vēl — liekas, ka tuvākā nākotnē pavadīšu daudz laika Francijā. Bet es nerunāju franciski un kā mājvietu vairāk izjūtu Vāciju.

Patlaban atrodos savā Helsinku dzīvoklī, mani vecāki dzīvo manā dzimtajā pilsētā, nav tā, ka man būtu vienas noteiktas mājas. Daudz laika pavadu viesnīcās un lidmašīnās. Tā tas vienkārši ir.

Lūdzu, noraksturo Rīgu, kādu tu to redzēji. Atceros tavu salīdzinājumu: Nacionālās bibliotēkas ēka izskatās kā no filmas "Blade Runner".

Vai vēl kāds to ir tā nosaucis?

Cik zinu, tu esi pirmais.

Nujā, Rīgā esmu bijis trīs reizes un diriģējis tur vienu reizi. Alkstu sākt regulāru darbu ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Koncertvietas ir brīnišķīgas, ļoti gaidu Vona-Viljamsa “Jūras simfonijas” atskaņojumu Rīgas Domā. Tā ir lieliska vieta, un vēl tās izcilās ērģeles! Kad aiziet tālāk no pilsētas centra, viss vairs nav gluži tik daiļš, bet tas ir normāli, un ar to var samierināties.

Vai tava interese par Latvijā mazzināmā Ralfa Vona-Viljamsa daiļradi ir viņa lielās jubilejas ierosināta?

Lielā jubileja ir iegansts spēlēt viņa mūziku. Viņu tiešām spēlē reti. Man te uz darbgalda ir viņa Ceturtā simfonija, ko mēs atskaņosim 19. novembrī Cēsīs. Tā ir diža mūzika — saprotama ikvienam. Ja tu noklausies viņa Piekto simfoniju, tu nekad to vairs neaizmirsīsi. Ir uzskats, ka Vona-Viljamsa mūzika ir pārāk vienkārša, bet es tā nedomāju. Labi, lai būtu vienkārša, bet es nudien nedomāju, ka man būtu tagad jādiriģē visi Bulēza darbi.

Lūdzu, nedari to!

Nē, nē, es drīzāk skatītos uz Nilsenu, Enesku, Šimanovski, Martinū. Tie visi ir svarīgi autori, kuru mūziku vajadzētu spēlēt biežāk. Man ļoti patīk Lutoslavskis. Esmu aizrāvies ar viņu. Viņš bija ļoti nozīmīgs komponists. Viņa četras simfonijas ir nākamā nozīmīgā simfoniju tetraloģija pēc Brāmsa. Un, protams, mēs vēlētos, lai arī Vaskam būtu nevis trīs, bet četras simfonijas.

Vēl neesam zaudējuši cerības. Un nu, liekas, būs jāliek sarunai punkts.

Jā, man drīz jālido uz Lisabonu, bet pirms tam vēlos satikt dažus draugus. Kad esmu mājās, tā ir mana sirsnīga nepieciešamība.

Tēmas

Nepalaid garām!

Uz augšu