Un tomēr... Mums ir svarīgi noskaidrot, ko, kāpēc un kā mēs – sabiedrība – pēc vidējiem un procentos izmērāmiem statistikas rādītājiem izvēlamies, lai tālāk jau dažādās mūsu dzīves jomās varētu izvērtēt situācijas vai noskaņojuma izmaiņas, un arī plānotu vienas vai otras nozares attīstību atbilstoši sabiedrības iespējām un vēlmēm.

Latvijas Izpildītāju un producentu apvienība (LaIPA) sabiedrības muzikālās izvēles, mūzikas gaumes raksturojumus un patēriņa paradumus Latvijā pēta jau no 2016. gada, katru gadu sadarbībā ar socioloģisko pētījumu kompāniju “Kantar TNS” veicot t.s. mūzikas patēriņa pētījumu.

Respondenti ne tikai raksturo mūzikas žanrus, kurus viņi izvēlas, mūzikas “ieguves avotus” un klausīšanās paradumus, bet dod savu vērtējumu arī tādām mūziķiem, komponistiem un mūzikas nozarē iesaistītajiem svarīgām komponentēm kā autortiesības un blakustiesības, novērtējot savu izpratni par šiem jautājumiem, tostarp, piemēram, par to, vai un kā autoriem un izpildītājiem būtu jāsaņem atlīdzība par savu radošo darbu.

Gadu no gada viena no būtiskākajām pētījuma sastāvdaļām ir statistika par to, no kādiem avotiem cilvēki iegūst mūziku, kuru klausīties, kā viņi (tīri tehniski) klausās mūziku un kādus tehniskus līdzekļus izmanto, lai veidotu savus mūzikas atskaņošanas sarakstus.

Lielā mērā tas parāda mūsu sabiedrības izpratni par autortiesību un blakustiesību jautājumiem no gluži praktiska viedokļa, respektīvi, parāda, kā mēs paši realizējam šīs tiesības savā ikdienas dzīvē.

Ja varu minēt salīdzinājumu, tad tas būtu tāpat, kā izpratne un reālā rīcība jautājumos par vides aizsardzību.

Teorētiski mēs to atbalstām un zinām, ka tas ir svarīgi, bet, kad tas jādara pašiem, tad to dažādu iemeslu dēļ nedarām. Līdzīgi ir ar autortiesībām un blakustiesībām.

Saskaņā ar aptaujas datiem teorētiski tam, ka mūziķiem būtu jāsaņem atlīdzība par savu darbu autortiesību un blakustiesību atlīdzību formā, piekrīt 68% aptaujāto, bet nepiekrīt (vai daļēji nepiekrīt) vien 11%.

Tomēr šī izpratne reālajā dzīvē ir pavisam cita.

Jo, kā liecina pētījums, 92% Latvijas iedzīvotāju tādā vai citādā formā regulāri klausās mūziku, bet vien 24% par to arī gatavi maksāt.

Un no šiem 24% tikai 16% to iegādājas straumēšanas servisos, lai nodrošinātu, piemēram, mūzikas atskaņošanu automašīnās vai mobilajos telefonos. Ja salīdzinām ar kaimiņvalstīm – Lietuvu un Igauniju –, tad tur, veicot līdzīgus pētījumus, iegūti citi rezultāti.

Igaunijā straumēšanas servisos mūziku iegādājas tieši divreiz vairāk cilvēku, bet Lietuvā šis rādītājs ir 27%.

Par mūsu paradumiem uzskatāmi liecina vēl kāds interesants skaitlis no aptaujas – gandrīz puse (47%) iedzīvotāju, lai klausītos mūziku, kopē mūzikas ierakstus.

Savukārt, atbildot uz jautājumu, kāpēc netiek kopēti mūzikas ieraksti, 39% iedzīvotāju ir norādījuši, ka mūziku klausās bezmaksas interneta vietnēs (“YouTube” un interneta radio), savukārt 33% klausās radio.

Interesanti, ka, uzsākot šo pētījumu 2016. gadā, radio bija stabils līderis (ar 75%), bet šobrīd radio kā mūzikas atskaņošanas izvēles vieta ir vien trešdaļai iedzīvotāju.

Kā vēl viens no mūzikas patēriņa pētījuma virzieniem ir jautājums par to, kādus mūzikas žanrus Latvijas iedzīvotāji ir iecienījuši.

Aptauja rāda, ka populārākais žanrs ar lielāko īpatsvaru ir popmūzika (36%).

Latviešu vidū joprojām ļoti populāra ir rokmūzika (2. vieta, 17%), kura savukārt ar lielu atrāvienu apsteidz elektronisko mūziku (3. vieta, 9%).

Šlāgermūzikai ir 8% atbalstītāju, bet hip–hop, klasiskajai mūzikai un alternatīvajai mūzikai – katrai pa 5% atbalstītāju. Citi mūzikas žanri (džezs, metāls, R&B, kantri mūzika u.c.) saņēmuši mazāku klausītāju atbalstu.

Labā ziņa visai mūzikas industrijai un arī izpildītājiem un autoriem ir tā, ka nedaudz, pavisam lēnām, bet tomēr pieaug to cilvēku loks, kas izvēlas mūziku iegādāties legālās mūzikas ierakstu ieguves vietās.

Un, kas sevišķi būtiski, pieaug arī to mūzikas mīļotāju un vienkārši klausītāju skaits, kas mūziku nepatērē tikai kā “fonu”, bet veido savas iecienītās mūzikas kolekcijas no legāli iegūtiem ierakstiem.