Kādreizējā Jaunā Rīgas teātra aktrise Iveta Pole pašlaik kopā ar meitu dzīvo Berlīnē. Būdama brīvmākslinieces statusā, viņa ir iesaistīta vairākos projektos. Viens no tiem - spilgtā Allas loma Lindas Oltes mākslas filmā "Māsas", kas skaidrā veidā portretē bērnunamos augušo meiteņu realitāti. Intervijā jaunākajam žurnālam "Ieva" aktrise dalās personiskās pārdomās par iepriekšējo gadu pārdzīvojumiem, atvadām no JRT, šķiršanos un, protams, arī jauniem sākumiem.
2017. gadā Alvis Hermanis tevi un vēl četrus aktierus atlaida no darba JRT, un tas nevar nesāpēt. Bet bieži vien tādi triecieni pēc tam izrādās arī ieguvumi. Ko tu no tā ieguvi?
Esmu liktenim pateicīga par šo tumšo savas dzīves posmu, lai gan tajā laikā sakrita gan profesionālās dzīves neveiksmes, gan arī ļoti sāpīgs šķiršanās laiks personīgajā dzīvē.
Nevaru teikt, ka man nebija depresijas.
Bet pēc gadiem saprotu, kāpēc tā vajadzēja notikt. Lai es iegūtu iekšējo brīvību. Man šis periods bija izaugšanas skola. Jau kādu laiku pirms tam man bija sajūta, ka es neuzņemos atbildību un ka nenotiek iekšējā attīstība. Biju diezgan sasaistīta un no daudz kā atkarīga, neticēju sev. Tā bija nemitīga pašsaustīšana. Es nejutos brīva un drosmīga, ilgojos pēc iekšējās brīvības.
[..]
Tomēr tev sakrita divi sāpīgi notikumi. Pastāvēja iespēja, ka tu varētu arī salūzt?
Labi atceros to brīdi, kad bija totāls izmisums un sajūta - varētu arī tūlīt nomirt. Tas, ka man ir Marta, lika saņemties.
Atceros, kā gāju gar jūru - biju zemākajā esības punktā, bet tad sāku skatīties uz viļņiem, kā jūra nāk un iet, nāk un iet, un sapratu, ka tā ir pati esība un es arī kā viļņi nāku un eju.
Pilno interviju ar aktrisi Ivetu Poli lasi jaunākajā žurnāla "Ieva" numurā!
