"Siguldas Velna alā ieradās pašpasludināts “Dieva sūtīts” pravietis no Gruzijas Georgijs Ionta Iberioni, kurš pie Ararata kalna alā esot atradis akmens (!?) Noasa šķirstu.

Pēc tam viņam parādījusies vīzija, ka meklējumi jāturpina tieši Siguldas Velna alā.

Viņš sevi dēvēja par Vispasaules Baltās brālības biedru un bija alas racēju grupas idejiskais iedvesmotājs.

Racēji uzskatīja, ka Velna ala ir milzīga tempļa sākums, kas agrāk bijusi svēta vieta, kur glabājās pasaules garīgās un materiālās bagātības. Tempļa vecums esot 5000 gadu, un tā pazemes ejas vedot uz Turaidu un Krimuldas baznīcu. Par Velna alu vieta nosaukta, lai atbaidītu necienīgus tempļa dārgumu tīkotājus.

Tā kā Velna ala nebija iekļauta aizsargājamo pieminekļu sarakstā, Gaujas Nacionālajam parkam un Valsts Pieminekļu aizsardzības inspekcijai nebija juridisku iespēju pārtraukt šo pašdarbību – “tempļa” atrakšanu.

Uz ieteikumiem mest šīm nejēdzībām mieru, racēji atbildēja, ka rakt viņiem varot aizliegt tikai Dievs, jo Dieva uzdevumā viņi to rokot.

Racēji paskaidroja, ka viņu darbs ir dievišķs, jo uz Siguldu (!) nācis Bībelē minētais Ābrahams Dievam upurēt savu vienīgo dēlu un toreizējais kultūras ministrs R.Pauls viņiem esot atļāvis atrakt templi.

Katrā ziņā, aprunājoties ar dažiem no racējiem, kļuva skaidrs, ka līdz šim viņi nekad nebija nodarbojušies ar vēstures pētniecību, iespējams, tādēļ arī ticēja šādām veselam saprātam absolūti nepieņemamām aplamībām un ar fanātisku entuziasmu rakās tik dziļāk.

Turklāt racējiem visur rādījās “zīmes”, kas it kā apstiprināja viņu iecerēto – dabīgi procesi, kā negaiss, krusa, lietus, vai saule tika nešaubīgi uzskatīti par norādēm, ka viņi ir uz pareizā ceļa un tuvojas mērķim. Visi dabīgie veidojumi meklētājiem šķita speciāli gatavoti tempļa vajadzībām.

Alas malās viņi saskatīja arkas un kolonnu paliekas.

No alas ieejas labajā pusē gulēja neregulārs smilšakmens gabals, ko racēji ar lāpstām vēl apstrādāja, sekojot savām tēlniecības prasmēm.

Tas viņiem likās milzu bruņurupuča – tempļa ieejas sarga – atveids. Vajadzēja izcilu fantāziju, lai šajā, ar lāpstām apskrubinātajā smilšakmenī saskatītu kaut mazāko līdzību ar bruņurupuci.

Rakšanas gaitā atrastos akmeņus viņi izklāja virs alas un lepni demonstrēja kā cilvēku – tempļa iemītnieku kādreizējos darinājumus.

Patiesībā tie visi bija dabīgi, cilvēka nepārveidoti akmeņi. Visbeidzot no alas griestiem atlūza smilšakmens gabals un traumēja vienu no racēju meitenēm (par laimi, viņa ātri atlaba)," raksta Jemeļjanovs.

Pilno apraksta oriģinālu var atrast šeit.