Šodienas redaktors:
Krista Garanča

Laimības zeme vai bezcerības perēklis? Padomju laiki vēsturnieka atmiņās (3)

Raksta foto
Foto: TVNET, Valda Klišāna arhīvs

Vēsturnieks, pedagogs, grāmatu apgāda “Zvaigzne ABC” vēstures projektu vadītājs Valdis Klišāns aizvadīto gadu noslēdzis ļoti ražīgi. Izdota gan mācību grāmata vidusskolai vēsturē, kurā skatītas vēstures, reliģijas un politikas attiecības, gan izdevums “Ievads Ukrainas vēsturē”, gan Padomju Savienības ainiņu apkopojums “bez pretenzijas uz vēsturi” ar nosaukumu “Pieauguša puikas atmiņu klade”. Šī bagātīgi ilustrētā grāmata ir mūsu sarunas galvenā varone. Kā jau tas bieži notiek, kavējoties atmiņu stāstos, novirzīšanās uz dažādām blakus tēmām ir tikai likumsakarīga.

"Es nekad iepriekš dzīvē nebiju iedomājies, ka tik ļoti liela nozīme ir smaržas atmiņai. Varbūt tas tā ir tikai man – es nezinu, bet, manuprāt, tā ir visspēcīgākā no visiem atmiņu veidiem. Izstāstīšu stāstu, kuru pieminu jau pašā pirmajā grāmatas nodaļā. 1969. gadā nonācu Bērnu slimnīcā, kurai tepat blakus dzīvoju šodien. Man bija kājas kaula iekaisums un divas nedēļas bija jāguļ uz muguras – ar svaru bumbām pie kājas, lai nesarautos kauls. Man bija seši gadi, un no tiem laikiem man ir saglabājušās tikai miglainas atmiņu epizodes. Tāda pati kā šī. Pirms vairākiem gadiem gāju pa veikalu “Depo” gar krāsu nodaļu. Kaut ko man tur vajadzēja, sacīsim, otu vai pernicu... Un vienā brīdī es vienkārši sastingu absolūtā šokā. Es sajutu smaržu, kāda bija Bērnu slimnīcā tālajā 1969. gadā! Pēkšņi, šīs smaržas iespaidā, burtiski no kaut kādiem aizmirstajiem atmiņu failiem sāku atcerēties, kas tur tai slimnīcā bija. Atcerējos pat savu ķirurgu vārdus: slaveno bērnu ķirurgu Lamsteru un otru ķirurgu, uzvārdā Bārenis. Atcerējos arī to, kā izskatījās palāta, kurā vietā ir mana gulta – visas šīs slimnīcas ainas atcerējos smaržas iespaidā. Gluži kā datoram, kurā glabājas kaut kādi izdzēsti faili, kuri vienā brīdī tiek renovēti. Un, tiklīdz jau biju pagājis no krāsu nodaļas tālāk, pagaisa arī atmiņas, kuras nupat bija atgriezušās.

Šajā sakarā ir vēl viens stāsts – tobrīd nodaļā biju vismazākais, pārējie jau bija pusaudži. Viens puika, kuram bija tikko svaigi uzlikts ģipsis – neatceros, vai uz kājas, vai rokas –, viņš, kamēr es biju aizmidzis, visu svaigo ģipsi bija salicis man uz galvas. Labi, ka degunu un muti neaiztaisīja, tad es būtu nosmacis. Vienkārši visa galva bija ieģipsēta, no rīta bija mati jāgriež nost un jākaļ, pēc tam to visu grieza nost ar kaut kādām ķirurģiskajām šķērēm.

Protams, bērni ir bērni, bet tolaik cilvēki par dzīvību un kaut kādām tamlīdzīgām lietām vispār nedomāja. Dzīvības bezvērtība un vieglprātība bija neaprakstāma. Nezinu, kas šim puišelim bija prātā un ko viņš ar to gribēja pateikt. Droši vien pats nesaprata. Nepatika ģipsis, un viss.

Lūk, šis ir interesants moments, kā smarža aizved atpakaļ mūs pie atmiņām. Otrs atklājums man bija tā saucamā meiteņu pasaule, kas bija atšķirīga un par kuru es savulaik neko nezināju. Piemēram, dauzi brīnās un netic, kā es varēju nezināt lelli “Baiba”."

Nepalaid garām!

Uz augšu