Sarunā ar Imantu Stradu, Tomu Treini un Matīsu Gricmani pārspriedīsim ne tikai peripetijas, kuras saistītas ar izrādes "Kur pazuda valsts" galveno varoni, bet arī mēģināsim ieraudzīt vēstures pārskatīšanas nozīmīgumu un iespējamo bagātinājumu jebkura cilvēka pieredzē.

Toms Treibergs: Imant, runājot par tavu lomu. Šobrīd sporta pasaules aktualitāte ir biatlons, tādēļ jautāšu tev, izmantojot analoģiju ar slēpošanu – kad saņēmi piedāvājumu darbam pie Kārļa Ulmaņa lomas, ko tu pie sevis nodomāji: šis būs pavērsieniem pilns slaloms, gara distance vai arī pats biatlons, kurā jāpārgrupē sava uzmanība no slēpošanas uz šaušanu?

Imants Strads: Man ir viens salīdzinājums. Atminos, pirms gadiem divdesmit Valmieras teātra aktieru foajē ar tālaika vecajiem aktieriem kopā skatījos biatlonu televīzijā. Togad Latvija "gāja par zeltu" – stafetē. Un, kad tā nonāca pie ceturtā mūsu slēpotāja Upenieka, viņš pat vēl nebija uzvilcis slēpes, jo nenojauta, ka mūsējie jau iet "pa pirmajām vietām"...Tā sajūta būtu tāda, ka galvenais, tuvojoties izrādes nodošanai, jau ir būt tajās slēpēs. Laiks tomēr ir ļoti relatīvs, tā var būt mazāk, nekā sākotnēji liekas, un tāpēc ir svarīgi, ka tās slēpes jau ir kājās, lai tu būtu gatavs pabeigt savu uzdevumu.