Ekspozīcijā izstādīti darbi, kuri veidoti medijos, kas raksturīgi 80. gadu otrajai pusei un 90. gadu sākumam. Tās ir instalācijas, monumentālas neoekspresionistiskas grafikas un paplašinātas glezniecības formas, fotogrāfija un video fiksētas performances. Pieminētajā laikposmā notiek pārmaiņas mākslas vidē – latviešu mākslinieki ar lieliem panākumiem startē Rietumu mākslas izstādēs, tiek nodibināti starptautiski kontakti, top konceptuālas grupu izstādes, kurās liela nozīme ir kuratora un mākslinieka mijiedarbei.

Izstādes nosaukums atsaucas uz Kristapa Ģelža videoinstalāciju “Mūra nojaukšana”, kurā mūris skatāms kā ideoloģisks simbols dzelzs priekškaram, kas sadalīja Eiropu četrus gadu desmitus. Nodalītības, nošķirtības aspekts skaudru aktualitāti rezonē arī šodien, kad Krievija izvērš karu un posta Ukrainas zemi un cilvēku dzīves, un vairākas Ukrainas teritorijas joprojām ir Krievijas spēku pārvaldījumā.

Jauno vēsmu praktiskie rezultāti

Izstādes kuratore Līna Birzaka-Priekule pieļauj: “Iespējams, kādam varētu rasties jautājumi vai neskaidrība par tik izteiktu mediju sajaukšanu vienā izstādes telpā, bet mēs nemaz citādāk tos nevarētu izstādīt... Šis ir laiks, kad mākslā intensīvi ienāk video, performance pārvirzās no perifērijām uz Rīgas pilsētas centru, notiek pirmās nopietnās, būtiskās, laikmetīgās, un, kas pats svarīgākais – kuratoriālās mākslas izstādes. Kurators Latvijas mākslas telpā vispār pirmoreiz ienāk kā profesija.”

Izstādē novērtējami gan skulpturāli, gan supergrafikas darbi, kurus darinājis mākslinieks Andris Breže (zināms arī kā dzejnieks Žebers). LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, izstādes kuratore Arta Vārpa atzīmē: “Šie lielie sietspiedumu darbi pārsteidza un iedvesmoja arī citus māksliniekus tuvējās valstīs, kuri savās atmiņās to nereti apzīmē kā lielu, radošu izrāvienu.” Supergrafikas – proti, lielizmēra grafiska atveidojuma metodi – izstādē pārstāv arī Ojārs Pētersons, kura darbs “Nepārtraukta izvēle” asi komentē indivīda dzīves neiespējamību padomju ideoloģijas apstākļos. “Lidojošā cilvēka figūru lejup no daudzstāvu ēkas loga iespējams uzskatīt arī kā komentāru par traģisko dzejnieka Klāva Elsberga bojāeju un tās neskaidrajiem apstākļiem 1987. gadā Dubultu jaunrades namā,” komentē Arta Vārpa.

Mākslinieks kā pareģis

Arta Vārpa stāsta par gleznotājas Birutas Delles 1982. gadā tapušo gleznu “Lidojošā Latvija": "Šī ir hronoloģiska, bet ne saturiska atkāpe mūsu izstādē. Gleznotājas dzīve un māksla arī saistās ar savrupību, nepiedalīšanos, norobežošanos no konjuktūras un ideoloģijas. 1982. gada vasarā viņa uzturējās un radoši strādāja Piebalgas pusē, un šeit tad arī redzam klasisku Vidzemes augstienes ainavu. Tas bija periods, kurā māksliniece jutās radoši ļoti spēcīga, viņa daudz strādāja tieši brīvā dabā. Meitenes figūru, kura planē gaisā pār mežu un kalnu ainavu, varam uztvert par sava veida pareģojumu par atbrīvošanos gan valstiskā, gan individuālā līmenī. Vēl ļoti būtiski pieminēt, ka šī glezna ir piedzīvojusi vērienīgu restaurāciju, par ko paldies mūsu restauratorei Gunai Kreislerei. Redzot sākotnējo šī darba stāvokli, kurš bija ļoti slikts, tagad varam droši teikt, ka tas ir atdzimis un Latvija atkal "lido"."

Dokumentalitāte bez cenzūras žņauga

Izteiksmes izmaiņas 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā iezīmējas arī fotomākslā, kura arvien vairāk atbrīvojas no cenzūras un ierastā reportāžu līmeņa medija. Līna Birzaka-Priekule piebilst: “Fotogrāfija piedzīvo milzīgas pārmaiņas, pārvirzoties no iestudētas, inscenētas fotogrāfijas uz dokumentālu fotogrāfiju.”

Ulda Brieža, Gvido Kajona un Aivara Liepiņa tvērumos redzama gan 1990. gada 4. maija demonstrācija pie Augstākās Padomes, gan ļeņinekļa demontāža Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā, gan Baltijas ceļa norise uz Akmens tilta.

Pēdējā no uzskaitītajām fotogrāfijām sevi atpazinusi LNMM Laikmetīgās mākslas kolekcijas glabātāja Astrīda Rogule: “Tolaik es strādāju Vecrīgā un skrēju no darba stāvēt Baltijas ceļā uz tilta, jo tieši tā bija tā vieta, kur es ļoti vēlējos stāvēt. Ieraugot sevi šajā attēlā, man ir vienlaikus gan priecīgi, gan skumji, jo – paskatieties, kādi mēs visi tur esam. Man ir tikai 29 gadi šajā bildē, bet es izskatos pēc vecas vecenītes! Slikti ģērbusies, sliktās kurpēs, kostīma svārki, kurus man bija uzšuvis viens ebreju skroderis, un vēl tāda zila zīda blūzīte. Lieli, milzīgi mati un tādas pašas brilles – es šeit izskatos daudz vecāka, nekā es izskatos tagad. Bet tie bija tādi laiki, kuros tiešām mēs slikti ģērbti, bet bijām vienoti kopā! Es tur biju aizskrējusi viena pati, bez draugiem, bet tik un tā, arī pie tiem svešajiem cilvēkiem jutos ļoti vienota. Tāda sajūta bija visu laiku.”

Ideoloģijas smaka caur katru šaurāko šķirbiņu

Mākslinieka Leonarda Laganovska darbs, poliptihs trijās daļās “Mans pirmais TV” (1988) ir eļļas un temperas miniatūrgleznojums uz kartona koka ietvaros. Arta Vārpa skaidro: “Trīs televizoru priekšējie paneļi paskaidro 60.gadu tālrādes estētiku un veido sarunu par to, kas mūsu katra dzīvē ir pirmais, ko ieraugām televizorā. Šajā gadījumā būtiskākais motīvs ir propagandas spēks caur personām, kuras redzam ekrānos. Ja citos darbos mēs redzam ironiju par padomju iekārtu caur skarbākiem jokiem, tad šis darbs ir ļoti trāpīgs veids, kā padomju režīms un ideoloģija bija nežēlīga un ļauna, jo visi trīs vīri vēsturē ir iegājuši kā asiņaini ideologi un vadoņi. Tas, ka viņi cits citu nomaina kā runājošas galvas, iezīmējas ekrāna aizslīdēšanā.”

Pieminētie ideologi ir viens no PSRS un partijas vadītājiem, tuvs Staļina līdzgaitnieks Andrejs Ždanovs (1896-1948), kurš piedalījies masu represiju organizēšanā, 1940. gadā Igaunijā realizējot tur izstrādāto okupācijas plānu. Otrs ir Jānis Kalnbērziņš (1893-1986), LPSR un PSRS politiskais darbinieks, pēc Latvijas okupācijas – Latvijas Komunistiskās partijas pirmais sekretārs, kuram bija centrālā loma Latvijas sovjetizācijā. Kalnbērziņš uzcītīgi pildīja Maskavas norādījumus un piedalījās masu deportāciju un kolektivizācijas īstenošanā. Visbeidzot, trešais darba “varonis” ir Vjačeslavs Molotvs (1890-1986), viens no PSRS un partijas vadītājiem; ārlietu tautas komisārs un ministrs, kurš 1939. gadā parakstījis Molotova–Rībentropa paktu. Tāpat kā Ždanovs – tuvs Staļina līdzgaitnieks, viens no 30.-to gadu masu represiju organizatoriem.

Žurnāls kā mākslas darbs

Nozīmīgu izstādes sadaļu veido publiskā vide un tajā notiekošās mākslas akcijas: gan hepeningi Līvu laukumā 80. gadu nogalē, gan plakātu mākslas piemēri no dažādām, tostarp vides aizstāvju akcijām, gan leģendārā literatūras un sabiedriskās domas žurnāla "AVOTS" saturs un mākslinieciskais noformējums. Tos darinājis mākslinieks Juris Putrāms un pēcāk arī māksliniece Sarmīte Māliņa. 

Arta Vārpa uzsver, ka žurnālu laidienos bija daži ļoti nozīmīgi numuri, un tie iekļauti arī izstādē: “Piemēram, numurs no 1988. gada, uz kura pirmoreiz redzams Brīvības piemineklis un sarkanbaltsarkanais karogs. Barikāžu izdevums no 1991. gada janvāra, kurš arī saturiski bija ļoti emocionāli spēcīgs. No tā speciāli izcēlām vienu Klāva Elsberga dzejoli."

"Esam iekļāvuši arī, iespējams, skandalozāko “AVOTA” vāku no 1987. gada, uz kura redzamais spalvaskāts no čekas puses tika interpretēts kā ļoti vulgārs komentārs par padomju presi un tur pat tika saskatīts dzimumakts. Tādēļ žurnāla galvenajam redaktoram Aivaram Kļavim pašam nācās to retušēt. Mēs gan īsti nezinām, ko viņš tur retušēja, viņš arī pats atzina, ka neko “baigi būtisku”, bet šādā versijā žurnāls tomēr varēja iznākt,” norāda Arta Vārpa.

Viens no numuriem iepazīstina ar ironisku jau iepriekš pieminētā dzejnieka Žebera parodējumu par to, kā dzeja un ilustrācijas “kopīgi sadzīvo” padomju nomenklatūras izdevumos vairāku desmitgažu garumā.

Izglītības programma - pievienotā vērtība, kura jārada kopīgi

Izstādes kuratore Agnese Zviedre uzsver: "Izstādes galvenais uzdevums ir veidot paplašinātu skatījumu par konkrētu laiku un sabiedrību, mākslu un kultūru. Tādēļ nākamo divu gadu laikā esam ieplānojuši sarunas un diskusijas muzejā, radošās un meistardarbnīcas. Tāpat arī citus pasākumus, kuriem pateicoties mēs varētu ieraudzīt aktualitātes mākslinieku un sabiedrības acīs tolaik un šodien."

Par paredzēto izglītības programmas pasākumu tēmām un norises laikiem vislabāk iespējams uzzināt LNMM mājaslapā un arī muzeja lapā sociālajā tīklā "Facebook". 

Sadarbībā ar advokātu biroju “Ellex Kļaviņš” un komunikācijas aģentūru “Fox Consulting” radīta video interviju sērija ar astoņiem ekspozīcijā pārstāvētajiem māksliniekiem un kultūras darbiniekiem: Sandru Krastiņu, Frančesku Kirki, Helēnu Heinrihsoni, Ivaru Poikānu, Andreju Kalnaču, Uldi Briedi, Ingrīdu Drāznieci un rakstnieku Aivaru Kļavi, kuri dalās atmiņās par pārmaiņu laika garu. Papildus tam rakstnieks Osvalds Zebris katram autoram veltījis eseju. Visas esejas muzeja mobilajā lietotnē un “Soundcloud” kontā pieejamos audio failos ierunājis aktieris Kaspars Znotiņš. Savukārt mākslinieks Kristaps Kalns iemūžinājis interviju varoņus fotogrāfijās.

Lai nodrošinātu ekspozīcijas pieejamību dažādām sabiedrības grupām, tā plānota un iekārtota tā, lai būtu ērti apskatāma gan cilvēkiem ratiņkrēslā, gan vecākiem ar bērnu ratiņiem. Tāpat sagatavota izstādes anotācija vieglāk lasāmajā valodā, kā arī mākslas darbu apraksti palielinātajā drukā.

Ekspozīcija “Mūra nojaukšana. Latvijas māksla 1985–1991” Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā būs skatāma divus gadus, līdz 2025. gada 12. janvārim.