"Labi vien ir, ka nebiju klāt Inta nāves brīdī, - negribēju to redzēt." Ķuža atraitne atklāti par vīra pēdējām dienām

Dzintra atklāj, ka vīra slimība ilgi slēpās, klusēja un nedeva par sevi nekādu ziņu, līdz pēkšņās dzeltes dēļ ģimenes ārste mudinājusi tūliņ doties uz slimnīcu - viņai bija radušās aizdomas par aizkuņģa dziedzera vēzi. "To dzirdot, mani nogāza kā ar aukstu ūdeni - nevar būt," atceras Dzintra. Vēlāk šīs aizdomas diemžēl apstiprinājās. "Zināju, ka ir slikti, bet vienlaikus tam īsti nenoticēju - man bija tik daudz rūpju, ka neatlika laika domāt," saka Dzintra.

Laikam ejot, Ints esot godīgi atzinies, ka tas ir ceļš bez atpakaļceļa.

Intervijā Dzintra pateicas visiem mediķiem, kuri rūpējās un atbalstīja Intu cīņā ar slimību. "Ja nebūtu šo cilvēku, Ints būtu nodzīvojis vēl īsāku mūžu, un mums varbūt nebūtu pat pērnā gada vasaras, kurā abi tik daudz bijām blakus. Dzīvojām laukos, apbraukājām Kurzemi, Ints pusguļus sēdēja pagalmā, vēl piecēlās un aizgāja paskatīties, kas man izaudzis dārzā. Iepriekšējā gadā abi sastādījām daudz rododendru un hortenziju, Ints redzēja uzziedam. Un vēl viņš tovasar pateica, ka mani ļoti, ļoti mīl: "Man vajag tikai tevi!" Un es viņam par to pateicu paldies," saka Dzintra.

Runājot par slimības beigu posmu, Dzintra neslēpj - vīrs bija slimības nogurdināts un vājš - tik vārgs, ka reizēm pat nespēja paiet.

Slimnīcā viņa bija klāt un rūpējās, cik vien iespējams. Pērnā gada 9. augustā Dzintra atradās slimnīcā blakus vīram, bet viņš vairs neatvēra acis. Saprotot, ka ceļš ved mūžībā, Dzintra vēlu vakarā atvadījās pēdējoreiz.

"Labi vien ir, ka nebiju klāt Inta nāves brīdī. Negribēju to redzēt. Gribēju pēdējoreiz redzēt viņu vēl dzīvu un tādu sev joprojām paturu."

Kā zināms, Ķuzis todien devās mūžībā, bet viņa pelni ģimenes lokā tika apglabāti oktobra vidū. 

Pusgadu pēc vīra nāves Dzintra nosaka, ka joprojām brīžiem izjūt tukšumu. "Kad jūtu, ka ir galīgi slikti, saģērbjos un braucu pie Inta uz kapiem - iededzu svecīti, pastāstu, kā mums te iet, un manī atkal iestājas miers.

Mīlestība nekad nenomirst. Ints ir prom, bet viņa nāve nenozīmē, ka mīlestības vairs nav.

Kamēr vien dzīvošu, mūsu mīlestība būs dzīva - tā joprojām ir tepat. Uz šīs zemes tā beigsies tikai tad, kad arī es būšu prom, bet tur, debesīs, mēs ar Intu atkal būsim kopā," tā Dzintra.

Atgādinām, ka Ķuzis dzimis 1962. gadā, mācījies Minskas Augstākajā milicijas skolā un Latvijas Policijas akadēmijā.

1982. gadā viņš sācis darbu iekšlietu struktūrās kā milicis Jelgavas rajonā, tāpat strādājis par Tukuma rajona Iekšlietu daļas Kriminālmeklēšanas operatīvo pilnvaroto un bijis Tukuma rajona Kriminālpolicijas un pārvaldes priekšnieks.

1999. gadā Ķuzis iecelts par Rīgas Galvenās policijas pārvaldes (RGPP) Kriminālpolicijas priekšnieka vietnieku, bet 2003.gadā par RGPP Kriminālpolicijas priekšnieku.

2009. gadā Ķuzis kļuva par VP Rīgas reģiona pārvaldes priekšnieku.

2009. gadā valdība nolēma Ķuzim piešķirt ģenerāla pakāpi, bet 2011. gadā viņš kļuva par VP priekšnieku un šo amatu ieņēma līdz pat 2020. gadam.

2020. gadā Ķuzis tika apstiprināts par Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku iekšējās drošības jautājumos. Šajā pašā gadā viņš kandidēja Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās no JV saraksta.

Iepriekš Latvijas Televīzijai Ķuzis bija atklājis, ka 2020. gadā viņam iekaisa žultspūslis un nācās veikt divas sarežģītas operācijas. To laikā Ķuzim atklāja aizkuņģa dziedzera audzēju.

Pilnu sarunu ar Dzintru Ķuzi lasi žurnāla "Ieva" 8. februāra numurā!