Tas gan nenozīmē, ka viņš būtu savā cellē ieslēdzies vienpatis, kuram iznākšana dienas gaismā un, nedod dievs, vēl cilvēkos, ir pārbaudījums, kuram jāgatavojas nedēļu, ja ne pat visu mēnesi. Drīzāk Šlāpina vienmēr ir tik, cik viņu “prasās”. Labāk lai tevis pietrūkst, nekā ir par daudz – ja turpinām pievienot tematisko teicienu piemērus.

1993. gadā absolvējis Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāti, vadījis lekcijas par Austrumu reliģijām teoloģijas studentiem. Kopš pirmsākumiem darbojies kā žurnāla “Rīgas Laiks” redaktors, no šī posteņa gan šobrīd pakāpies nostāk. Varbūt pārlieku nostalģiski, bet vārdus “Ilmārs Šlāpins” un “Rīgas Laiks” nešķiet reāli atvienot vienu no otra.

Dzejoļu krājums “never”, kurš izdots apgādā “Neputns”, ir Ilmāra trešā dzejoļu grāmata, darbi “Karmabandha” un “Es nemāku, komatus” iznākuši 2007. un 2019. gadā.

Plašu un neviendabīgu atsaucību guvuši viņa pašrakstīto anekdošu krājumi "Anekdotes par vidējo latvieti un Raini" (2007) un "Anekdotes par vidējo latvieti un konkrētiem cilvēkiem" (2009). Par palīgu filoloģijas un antropoloģijas studijās kāds, iespējams, nosauks Šlāpina apkopoto mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu "Jauno latviešu valoda" (2013., 2017. – papildināts izdevums), citam grāmata "Es tiešām gribu sunīti" (2016) paliks kā viens no simboliem aizvadītajai bērnībai.

Veidojis radio raidījumus "Rīgas Laiks klausās" (LR3 "Klasika"), "Zaļais karogs" un "Atrastās skaņas" (LR6 "Radio NABA"). Autors vairāk nekā desmit lugu un mūziklu tulkojumiem un atdzejojumiem Latvijas teātru izrādēm. Rakstījis libretus muzikālu iestudējumiem un teātra uzvedumiem, kompilējis muzikālos skaņu celiņus izrādēm "Advente Silmačos" (Liepājas teātris), "Vigīlija" un "Greinholma metode" (Jaunais Rīgas teātris).