Pirmā pētījuma mērķis bija noskaidrot skolas vecuma jauniešu (no 13 līdz 18 gadiem) pilsoniskās līdzdalības veidus, pārskatīt lēmumu pieņēmēju priekšstatus par tiem, apzināt, kādu lomu pilsoniskajā līdzdalībā spēlē kultūra, kā arī iezīmēt iespējamos risinājumus jauniešu pilsoniskās līdzdalības palielināšanai.

Tika veikta mērķgrupas aptauja ar vairāk nekā 1000 respondentiem visā Latvijā, individuālas intervijas ar jauniešiem, fokusgrupu diskusijas ar piecu pilsētu jaunatnes un izglītības darba profesionāļiem, kā arī veidota koprades darbnīca, kurā jaunieši paši izstrādājuši risinājumu variantus pētījumā atklātajām problēmām.

Pētījumā atklāts, ka 17,5 % jauniešu jūtas kā nozīmīga sabiedrības daļa, 50,6 % šķiet būtiski līdzdarboties, lai radītu pārmaiņas sabiedrībā, 30,5 % rūp norises pasaulē, 42 % pilnībā tic un 44,3 % drīzāk tic, ka demokrātiskā sabiedrībā var ietekmēt lēmumus, dzīvi skolā, pašvaldībā, valstī un pasaulē kopumā. Toties 35,8 % jauniešu nav vēlmes ietekmēt procesus sabiedrībā.

62,% jauniešu piekrīt apgalvojumam par to, ka jauniešiem Latvijā ir vēlme ietekmēt procesus sabiedrībā, 17,8 % respondentu vērtē, ka ģimenē pilsoniskās līdzdalības aktivitātes vērtē ļoti pozitīvi, 37,2 % - drīzāk pozitīvi.

Kā galvenās problēmas sarunu un aptauju rezultātā iezīmējās laika trūkums, grūtības iejusties jaunās kompānijās un tādu draugu trūkums, kuri varētu palīdzēt, mudinot iesaistīties dažādās aktivitātēs. Viena no iespējām varētu būt jauna mācību priekšmeta ieviešana izglītības sistēmā, kurš mācītu izvirzīt prioritātes un plānot laiku.

Otrs būtisks ieguldījums būtu īpašas lekcijas, grāmatas un podkāsti vecākiem par jauniešu dzīvi mūsdienās, lai uzlabotu viņu attiecības ar vecākiem, kā arī izveidot izglītojošu un informatīvu tīmekļa vietni, kurā vecāki varētu smelties informāciju par mūsdienu jauniešu problēmām, aktualitātēm, kā arī izglītoties jautājumos, kas saistās ar jauniešu savstarpējo salīdzināšanos.

Trešais piedāvājums no jauniešu puses ir izveidot biedrību aplikācijas formātā, kurā tiktu ietvertas bezmaksas nodarbības jauniešiem gan klātienē, gan attālināti un kur jaunieša vajadzībām un interesēm būtu pieejamas psihologa, psihoterapeita un sociālo darbinieku konsultācijas, tai skaitā konsultācijas pašu jauniešu starpā, kas labāk varētu izprast dažādās viņu ikdienas situācijas.

Pētījums par senioru iesaisti pilsoniskajos procesos un komunikācijas prasmju uzlabošanā ar jaunāku paaudzi norisinājās projekta “Sarunas ar senioriem” ietvaros, kurā 10 brīvprātīgie gandrīz divus mēnešus ir devās uz sociālās aprūpes un rehabilitācijas centru “Rūjienas senioru māja”, lai veidotu un stiprinātu komunikācijas saiknes ar aprūpes centra iedzīvotājiem. Tieši Rūjienas centram ir laba pieredze ar starppaaudžu komunikācijas attīstīšanu, jo tas aktīvi uzņem savā darbā izglītības programmas “Erasmus+” studentus. “Tā kā šie studenti runā galvenokārt angliski vai ir tikai ceļā uz latviešu valodas pārvaldīšanu, ir ļoti iedvesmojoši un aizraujoši vērot, kā seniori paši izdomā un īsteno dažādus saziņas modeļus, lai ar šiem ārzemju jauniešiem saprastos,” stāsta biedrības “Ascendum” projektu koordinatore Laura Zemvalde.

Brīvprātīgo darbu pārraudzīja un ar padomiem palīdzēja sociālantropoloģe Anna Žabicka, kura specializējas senioru aprūpes un labklājības jautājumos. Aicinājumam dalībai projektā pieteicās kopumā 96 brīvprātīgie, un Laura Zemvalde atzīst, ka individuālajās sarunās ar interesentiem pārsteigusi viņu motivācija un vēlme iesaistīties. Daudzi atzinuši, ka jau sen ir vēlējušies darboties kādā sociālās mijiedarbības projektā, tikai nav zinājuši, kur un kā tas izdarāms.

Lai arī darbs projektā brīvprātīgajiem devis daudz personisku ieguvumu – bagātinājis izpratni par senioru dzīvi un problēmām, kā arī paaugstinājis empātijas līmeni, daļa iesaistīto atzīst, ka viņu spēja adaptēties jaunos apstākļos un uzturēt komunikāciju ar gan fiziski, gan mentāli apgrūtinātiem cilvēkiem ir izrādījusies mazāka, nekā domāts sākotnēji.

Apkopojot pieredzēto, izkristalizējies jautājums: “Kur ir tā robeža, kurā pārejam no izpratnes “mēs un viņi” uz atskārtu “viņi” jau esam “mēs”? Vai šāda dalīšana vispār ir vajadzīga? Arī viņi visi savulaik bija jauni, ar saviem darbiem, hobijiem un katram bija sava aizraušanās. Kā gan tas vienmēr sanāk, ka dzīves nogalē mēs atkal atgriežamies un mūs atkal aizrauj tās pašas vecās un vienkāršās spēles un aktivitātes, kas bērnībā...”

Laura Zemvalde apkopo: “Patiesībā runa jau nav par spēlēm, bet par uzmanību un kopā pavadīto laiku. Būt kopā un darīt to, kas sagādā prieku, ir atslēgas vārds, kuru nedrīkstam aizmirst nevienā vecumā.”

Pētījumus un tam paredzētās aktivitātes finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija, izmantojot Eiropas Ekonomiskās zonas un Norvēģijas grantu programmu "Aktīvo iedzīvotāju fonds". Sadarbība ar sociālās aprūpes un rehabilitācijas centriem turpināsies arī šogad.