Režisore Diāna Kaijaka, aktrise Dārta Daneviča un dramaturgs Matīss Gricmanis Dailes teātrī skatītājiem piedāvā iespēju vienu no šādiem izlaušanās brīžiem novērtēt: britu autora Denisa Kellija lugas “Zēni nav meitenes” iestudējumā, kas ir vienas aktrises monoizrāde.

Jauna sieviete, jauns vīrietis, jauna mīlestība un – katram dzīvē pirmoreiz – bērni. Nebūt ne idille, vienkārši dzīve ar visiem ikdienas kāpumiem un kritumiem, saļodzījumiem un stabilitātes etapiem. Tomēr ir kāds indes perēklis, kuram lemts šo ģimeni izārdīt uz visiem laikiem. Kas veido tā recepti un kādēļ saslimšana ar sava prāta radītajiem naida līkločiem netiek pamanīta ātrāk un izārstēta, izskausta, mīlestības un sapratnes atspēkota? Teātra apmeklētājiem tas var izrādīties smags mājasdarbs, gluži tāda paša dziļuma, kā Dailes mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša “Branda” lasījums.

Matīss Gricmanis sniedz norādi, kāds ir bijis radošās grupas maršruts, uzsākot darbu pie šīs drāmas, kuru pateicīgā kārtā līdzsvaro arī humors un ironija: “Strādājot pie izrādes “Zēni nav meitenes”, mēs nolēmām rakt cilvēka psihes dziļumos. Kellijs piedāvā ļoti paradoksālu vadošo raksturu, kuru, pavirši uzlūkojot, varētu noturēt par ļoti “vīriešus nīstošu” sievieti. Viņas frāze, ka “mēs neradījām sabiedrību vīriešu labā, bet lai viņus savaldītu,” izskan kā feministiska maksima, bet varbūt tā ir daļa no pieaugšanas krīzes un meklējumi pēc jaunas un pilnīgākas identitātes.”

Jāsecina, ka šodienas teātris arvien pārliecinošāk savu skatītāju ved dziļākas, plašākas izpratnes meklējumos, nevis nostāda viņu kaut dabiski nepieciešamas, tomēr kvantitatīvā ziņā - pārbagātību sagādājošas, čaukstošas izklaides viducī, no kuras attālinoties, vienīgais ieguvums ir vien pāris koši, bet tukši papīriņi.